Nāve - 2. un 3. sapnis - Okeāns
Posted on 2007.08.14 at 23:44
Nez, kā nu tas sanāca, bet esmu kārtējo reizi nomirusi, bet šoreiz galīgi nelaikā, jo esot bijis paredzēts, ka man un Shaitael jāmirst reizē kādā negadījumā. Lai nu kā, tiek nolemts, ka, lai Shaitael nebūtu pārlieku bēdīgi līdz nolemtajam laikam, es drīkstu palikt gara veidolā viņai līdzās, pie tam, viņa mani varēs redzēt, dzirdēt un just, to pašu attiecinot uz viņas māti, lai viņa nepadomātu, ka meita zaudējusi prātu. Sapņa turpmākajā ritējumā pārrunājām notikušo ar Shaitael, kā arī, es izklaidējos mācīdamās ietekmēt matēriju, respektīvi, spokoties, un māžodamās Shaitael priekšā, kamēr viņa runāja ar citiem cilvēkiem un centās izskatīties noskumusi manas pāragrās nāves dēļ.
***
Kopā ar vairākiem cilvēkiem, ko nepazīstu un Shaitael mašīnā braucam pa lauku ceļu, līdz pamanām tā malā ainu, kas atgādina sālsraktuves. Intereses vadīti iebraucam baltajā laukā. Tas ir visai plašs, līdzens, tikai vietām balti uzkalni ar tajos izgrebtām alām, vienā no kurām, kas ir tam gana liela, iebraucam. Izkāpjam no mašīnas, sākam alu pētīt - tā ir skaista, sienas ir puscaurspīdīgas, caur baltajiem kristāliem vārgi mirdz dienasgaisma. Pēkšņi izdzirdam savādas skaņas aiz muguras - alā lien tās īpašnieks, makans, gļotains radījums, kas atgādina agresīvu milzu kailgliemezi. Tas ir aizsprostojis izeju, tāpēc salecam mašīnā un, tā kā izskatās, ka radījums varētu to sagrauzt visai ātri, izlemjam mēģināt iztriekties otrā pusē cauri alas sienai. Īss ieskrējiens, trieciens, un esam jau otrā pusē, tomēr aina, ko redzam, mūs izbrīna - sāls lauks ir pazudis, tā vietā - zaļa, ziedoša pļava, kurā vietām izkaisīti nelieli ezeriņi, tālumā uz pakalna redzama neliela, meža ieskauta pilsēta. Kamēr lemjam, ko darīsim tālāk, pie mums nez no kurienes pienāk gara auguma nopietna sieviete, kas mums paziņo, ka nemaz neesam iztriekušies cauri alas sienai - tā esot sabrukusi pār mums un tās iemītnieku, nogalinot visus. Tagad mēs esot pagaidu zonā pirms došanās tālāk uz Mājām un tikmēr varot uzturēties pilsētā, kurā ir mums katram pazīstamas vietas, lai mēs justos mājīgāk. Tā patiešām arī ir, ar Shaitael aizejam uz viņas dzīvokli, kas ir daudz lielāks un greznāks, nekā īstenībā, viss jauns. Viņa saka, ka vēlas mazliet pabūt vienatnē, pārdomāt notikušo, tāpēc es izeju pastaigāties un atkal aizklīstu līdz pļavai, kurā nonācām sākumā. Tur, kā mani gaidījis, stāv Verels, apskauj mani un saka, ka neesot varējis nociesties, līdz es pavisam nokļūšu Mājās, tāpēc, lai arī tas ir mazs pārkāpums, atnācis mani apciemot jau šajā "uzgaidīšanas" dimensijā. Vakaru pavadījām kopā runājot viens par otru.
***
Attopos neparastā vietā - esmu okeāna dibenā zem visai liela, no stiklam līdzīga materiāla veidota kupola, kurā ir izveidota arī cilvēka elpošanai derīga atmosfēra. Vide zem kupola - tuksnesīgas, attīrītas okeāna dibena smiltis, nekā cita. Nav arī nekādu celtņu, tikai pašā vidū - garš galds, ap kuru stāv cilvēki un mielojas. Pieeju pie viņiem un vaicāju, kas īsti notiek un kāpēc esmu tur. Viens no viņiem paskaidro, ka ir visai tāla nākotne, Zemi tagad lielākoties klāj ūdens, tāpēc ļaudis ir pārvākušies uz dzīvi šādos kupolos vispasaules okeāna dibenā. Tad ar šausmām konstatēju, ka viņu mielasta galvenais ēdiens ir galda vidū novietots, grezni garnēts un labi izcepts cilvēka ķermenis. Redzēdams manu izbīli un pārsteigumu, pirmējais runātājs pastāsta, ka kapsētu kupoli jau esot pārpildītu un vairāk cilvēku nevarot apbedīt, lai pārāk nepiesārņotu okeānu, tāpēc esot izveidojusies tradīcija aizgājējus kopīgi apēst un kupols, kurā esmu nonākusi, ir sava veida bēru zāle, kur ļaudis no tuvākās apkārtnes ierodas svinīgi apēst mirušos radiniekus.
Nespēju uz to noskatīties, tāpēc aizgāju līdz kupola ārējai sienai un vēroju zemūdens radību dzīvi, konstatējot, ka pārāk dziļi neesam, jo var manīt Saules gaismu, lai arī visai augstu virs kupola augstākā punkta. Garām peld zivju bari, tālumā redzu atspīdam citus, lielākus un mazākus kupolus, zem viena manu pilsētu, mani pamanījusi stiklveidīgajā virsmā ietriecas gigantiska āmurhaizivs...
***
Kopā ar vairākiem cilvēkiem, ko nepazīstu un Shaitael mašīnā braucam pa lauku ceļu, līdz pamanām tā malā ainu, kas atgādina sālsraktuves. Intereses vadīti iebraucam baltajā laukā. Tas ir visai plašs, līdzens, tikai vietām balti uzkalni ar tajos izgrebtām alām, vienā no kurām, kas ir tam gana liela, iebraucam. Izkāpjam no mašīnas, sākam alu pētīt - tā ir skaista, sienas ir puscaurspīdīgas, caur baltajiem kristāliem vārgi mirdz dienasgaisma. Pēkšņi izdzirdam savādas skaņas aiz muguras - alā lien tās īpašnieks, makans, gļotains radījums, kas atgādina agresīvu milzu kailgliemezi. Tas ir aizsprostojis izeju, tāpēc salecam mašīnā un, tā kā izskatās, ka radījums varētu to sagrauzt visai ātri, izlemjam mēģināt iztriekties otrā pusē cauri alas sienai. Īss ieskrējiens, trieciens, un esam jau otrā pusē, tomēr aina, ko redzam, mūs izbrīna - sāls lauks ir pazudis, tā vietā - zaļa, ziedoša pļava, kurā vietām izkaisīti nelieli ezeriņi, tālumā uz pakalna redzama neliela, meža ieskauta pilsēta. Kamēr lemjam, ko darīsim tālāk, pie mums nez no kurienes pienāk gara auguma nopietna sieviete, kas mums paziņo, ka nemaz neesam iztriekušies cauri alas sienai - tā esot sabrukusi pār mums un tās iemītnieku, nogalinot visus. Tagad mēs esot pagaidu zonā pirms došanās tālāk uz Mājām un tikmēr varot uzturēties pilsētā, kurā ir mums katram pazīstamas vietas, lai mēs justos mājīgāk. Tā patiešām arī ir, ar Shaitael aizejam uz viņas dzīvokli, kas ir daudz lielāks un greznāks, nekā īstenībā, viss jauns. Viņa saka, ka vēlas mazliet pabūt vienatnē, pārdomāt notikušo, tāpēc es izeju pastaigāties un atkal aizklīstu līdz pļavai, kurā nonācām sākumā. Tur, kā mani gaidījis, stāv Verels, apskauj mani un saka, ka neesot varējis nociesties, līdz es pavisam nokļūšu Mājās, tāpēc, lai arī tas ir mazs pārkāpums, atnācis mani apciemot jau šajā "uzgaidīšanas" dimensijā. Vakaru pavadījām kopā runājot viens par otru.
***
Attopos neparastā vietā - esmu okeāna dibenā zem visai liela, no stiklam līdzīga materiāla veidota kupola, kurā ir izveidota arī cilvēka elpošanai derīga atmosfēra. Vide zem kupola - tuksnesīgas, attīrītas okeāna dibena smiltis, nekā cita. Nav arī nekādu celtņu, tikai pašā vidū - garš galds, ap kuru stāv cilvēki un mielojas. Pieeju pie viņiem un vaicāju, kas īsti notiek un kāpēc esmu tur. Viens no viņiem paskaidro, ka ir visai tāla nākotne, Zemi tagad lielākoties klāj ūdens, tāpēc ļaudis ir pārvākušies uz dzīvi šādos kupolos vispasaules okeāna dibenā. Tad ar šausmām konstatēju, ka viņu mielasta galvenais ēdiens ir galda vidū novietots, grezni garnēts un labi izcepts cilvēka ķermenis. Redzēdams manu izbīli un pārsteigumu, pirmējais runātājs pastāsta, ka kapsētu kupoli jau esot pārpildītu un vairāk cilvēku nevarot apbedīt, lai pārāk nepiesārņotu okeānu, tāpēc esot izveidojusies tradīcija aizgājējus kopīgi apēst un kupols, kurā esmu nonākusi, ir sava veida bēru zāle, kur ļaudis no tuvākās apkārtnes ierodas svinīgi apēst mirušos radiniekus.
Nespēju uz to noskatīties, tāpēc aizgāju līdz kupola ārējai sienai un vēroju zemūdens radību dzīvi, konstatējot, ka pārāk dziļi neesam, jo var manīt Saules gaismu, lai arī visai augstu virs kupola augstākā punkta. Garām peld zivju bari, tālumā redzu atspīdam citus, lielākus un mazākus kupolus, zem viena manu pilsētu, mani pamanījusi stiklveidīgajā virsmā ietriecas gigantiska āmurhaizivs...