Sapņu templis

Tātad, klīstu pa tuksnesīgu lauku [zona - pirmstuksneša karadarbības rajons] ar retiem kokiem, kurā ir visnotaļ daudz dažādu arheologu, zinātnieku, mistiķu un ezotēriķu, kas visi kopā meklē kādu senu svētnīcu, kas esot apslēpta šajā apgabalā. Bet es brīnījos, kāpēc gan viņi to meklē, jo redzēju to visapkārt kā plaši izkārtotus altārus, kas mirdzēja no zemes zeltainā gaismā kā enerģētiski iezīmēti. Tie bija izkārtoti kā apvienots Kabalas koka un Merkabas simbols. Kamēr pārējie ļaudis turpināja to meklēt, es pamazām izpētīju vienu altāri pēc otra, sākot ar Kabalas koka pamatu, līdz pat pašam augšējam altārim, kas vienlaikus bija arī Merkabas simbola centrs. Tur mani sagaidīja baltā tērpta, veca, tomēr jauneklīgi saglabājusies sieviete, kas teica, ka esot sargājusi svētnīcu, kamēr es ieradīšoties, un nu man esot jārunā ar Dievieti. Pēc tā viņa piegāja pie centrālā altāra, kas bija vienkāršs, ar ziediem noaudzis, dzīvs celms, virs kura atvērās mirdzošs portāls, no kura, savukārt, izslīdēja zeltaina, liega pūķene, pie kuras gāju runāt.