Arī šis no pagātnes
Posted on 2007.08.14 at 17:16
Eju pa saules apmirdzētu lauku ceļu, vienā pusē pļavas, otrā - uzkalniņš, uz kura redzu lauku sētu, dārzu, koku stādījumus. Pie viena no kokiem vīrietis garā purpura-sudrabainā tērpā kopjs rūsganu zirgu, kas šķiet stipri slims. Tas pēkšņi izraujas un auļo uz manu pusi, bet es izstiepju roku un apturu to. Viņš ieskatās man acīs, draudzīgi grudzina un es, turēdama plaukstu pie viņa pleca, aizvedu atpakaļ līdz saimniekam un saku viņam - jūsu zirgs izbēga, es atvedu to atpakaļ. Bet vīrs paskatās uz mani ar tumšām, smaidošām acīm un izlabo - Nē, tu viņu neatvedi, viņš atveda tevi.
Noglaudu zirgu vēl reizi, nokāpju atpakaļ uz ceļa un turpinu iet. Netālu pļavas pusē stāv bērs zirgs ar melnām krēpēm un asti, pie kura pieeju, bet viņš īpaši neizrāda man uzmanību. Vēl tālāk sastopu melnu, ugunīgu ērzeli, kas dīžājas un aicina sev kāpt mugurā un es nolemju arī mēģināt reiz ar viņu jāt, ja viņa saimnieks man atļaus. Eju vien tālāk. Tad sastopu pie varena ozola stāvam milzīa auguma sniegbaltu, mierīgu ērzeli ar varavīkšņainām acīm, pie kura pieeju. Viņš nolaiž galvu, es noglāstu viņa purnu, viņš, savukārt, piespiež pieri pie manējās. Apviju rokas ap viņa kaklu un viņš paceļ galvu līdz ar mani, un tā tur kādu brīdi. Dzirdu zirgu saimniekus attāli runājam ka, ja reiz Baltais mani pieņēmis, tad ne velti es te esmu nākusi. Tad zirgs mani nolaida, pats apgriezās un devās pa ceļu uz priekšu, kur tālumā vīd tumšs mežs. Es viņam sekoju, tikai pa ceļam apstājos pie vienas ķēvītes, bēras ar dzeltenām krēpēm un asti, un baltu zīmīti uz deguna, kura gan pēc auguma man šķiet piemērota jāšanai, tomēr raksturā pavisam klīrīga un gražīga. Tad atkal skriešus sekoju Baltajam.
Nākamā aina - ir nakts, esmu mežā. Sēžu pie telts, rokā turu degošu lāpu, esmu nobijusies, jo mežs ir piķa melns un šķiet, ka dzirdu tajā skanošas balsis, svešu būtņu elpas. Tad pēkšņi nometu lāpu, apdzēšu to un saku sev - ne jau tāpēc es uz šejieni nācu, lai baidītos - un dodos iekšā biezoknī.
Pēc dienas sekoja šāds sapnis - joprojām esmu šai mežā. Esmu ilgi klīdusi, ir ziema, putenis, bet es pati - plānās drēbēs, tuvu nosalšanai. Te redzu, kā no sniega un balti apķepušu stumbru sienas izslīd liela auguma, balts tēls - tas ir baltais ērzelis. Viņš nometas ceļos, lai varu uzrāpties viņam mugurā, pagriežas un dodas ar mani, no kurienes atnāca. Pati esmu gandrīz atslēgusies, bet nebaidos vairs, jo zinu, ka pie viņa nenosalšu.
Tad atkal vasara. Esmu atpakaļ pie pirmējā ceļa, lauku sētas, sameklēju vīrieti purpura-sudrabainajā tērpā un lūdzu viņam atļauju redzēt Balto, lai pateiktos par palīdzību. Viņš pasmaida un ved mani uz staļļiem.
Noglaudu zirgu vēl reizi, nokāpju atpakaļ uz ceļa un turpinu iet. Netālu pļavas pusē stāv bērs zirgs ar melnām krēpēm un asti, pie kura pieeju, bet viņš īpaši neizrāda man uzmanību. Vēl tālāk sastopu melnu, ugunīgu ērzeli, kas dīžājas un aicina sev kāpt mugurā un es nolemju arī mēģināt reiz ar viņu jāt, ja viņa saimnieks man atļaus. Eju vien tālāk. Tad sastopu pie varena ozola stāvam milzīa auguma sniegbaltu, mierīgu ērzeli ar varavīkšņainām acīm, pie kura pieeju. Viņš nolaiž galvu, es noglāstu viņa purnu, viņš, savukārt, piespiež pieri pie manējās. Apviju rokas ap viņa kaklu un viņš paceļ galvu līdz ar mani, un tā tur kādu brīdi. Dzirdu zirgu saimniekus attāli runājam ka, ja reiz Baltais mani pieņēmis, tad ne velti es te esmu nākusi. Tad zirgs mani nolaida, pats apgriezās un devās pa ceļu uz priekšu, kur tālumā vīd tumšs mežs. Es viņam sekoju, tikai pa ceļam apstājos pie vienas ķēvītes, bēras ar dzeltenām krēpēm un asti, un baltu zīmīti uz deguna, kura gan pēc auguma man šķiet piemērota jāšanai, tomēr raksturā pavisam klīrīga un gražīga. Tad atkal skriešus sekoju Baltajam.
Nākamā aina - ir nakts, esmu mežā. Sēžu pie telts, rokā turu degošu lāpu, esmu nobijusies, jo mežs ir piķa melns un šķiet, ka dzirdu tajā skanošas balsis, svešu būtņu elpas. Tad pēkšņi nometu lāpu, apdzēšu to un saku sev - ne jau tāpēc es uz šejieni nācu, lai baidītos - un dodos iekšā biezoknī.
Pēc dienas sekoja šāds sapnis - joprojām esmu šai mežā. Esmu ilgi klīdusi, ir ziema, putenis, bet es pati - plānās drēbēs, tuvu nosalšanai. Te redzu, kā no sniega un balti apķepušu stumbru sienas izslīd liela auguma, balts tēls - tas ir baltais ērzelis. Viņš nometas ceļos, lai varu uzrāpties viņam mugurā, pagriežas un dodas ar mani, no kurienes atnāca. Pati esmu gandrīz atslēgusies, bet nebaidos vairs, jo zinu, ka pie viņa nenosalšu.
Tad atkal vasara. Esmu atpakaļ pie pirmējā ceļa, lauku sētas, sameklēju vīrieti purpura-sudrabainajā tērpā un lūdzu viņam atļauju redzēt Balto, lai pateiktos par palīdzību. Viņš pasmaida un ved mani uz staļļiem.