sirdnA

Ex-Laura, vēl gadiem pirms klostera, man teica "tu drīksti pilnīgi visu", zinot, ka man ir kapacitāte neuztvert to kā visatļautību

Es esmu Cibas godājamais Kaķis, ko jau visi redz

Pauris ir caurs. Rakstīju par godājamo Cibas Suni.
Un Grieķijas ex-Laura (viņu sauca Laura, pirms ortodox baznīcas vārda) ir stāstījusi par mīlestības 5 formām, jau dzīvojot klosterī. Es no tā neko nerubīju.

True kristieši ne no kā nebaidās. Fake baidās padomāt pat vienu domu ārpus kanona

Tas sanāk, tu gribētu anālo pats sev, bet tas nav iespējams.
Kad trenējos karate, un jau biju diezgan tuvu špagatai, es mēģināju sev sūkāt. Tehniski sanāca, bet saspringums tik liels to izdarīt, un tas ir tik short lasting dēļ ķermeņa piepūles, ka sanāca vnk ievilkt ķeksīti

Goldie, tas bija pēdējie atlikušie amf putekļi, un masīvs alko, lai spētu ko pateikt.
Pīpējot lodžijā bija īss mirklis, kad apjēdzu, karte ir nobrukusi, prāts ir neizsekojams, pilnīgs haoss.

Un gulēt ejot, lai "nogrābstās", kādā state, tieši tāpēc atteicos domāt, jo tā vnk nevar būt, ka Mīlestību selektīvi "iedala".

UPD:
Daudziem to norok vide, vecāki, jau pirmajās dzīves dienās tik dziļi, ka vairs neizspīdēs cauri slāņiem.
Manējai ļāva būt.

UPD 2:
Vēl pirms stundas, vēl nelasījis Cibu, kārtējo reizi vārdos pateicos mammai, ka ķermenis ir mini NATO tanciņš, ka atdevusi man visu veselību un arī visu mīlestību.
Mamma neticēja, ka atgriezos no veikala minūtēs – "tu nedabūji?". Nē, es vnk gāju neapstājoties

Vakar novadīju daļu no klases vakara 6.klasei. Spēlējām ar bērniem Alias. Klases vakars bija ar Ziemassvētku tematiku. Man arī bija sarkanbaltā cepure.

Šodien aizbraucu uz laukiem. Svinēju ziemas saulgriežus. Ārā -2, atbilstoši. Parunājos ar citām skolotājām par to, kāpēc man nesanāca 40 minūtēs iespiest
4 aktivitātes studentiem. Kāpēc tikai 3 sanāca. Vai es vainīgs, vai studenti, vai dzīve tāda?

Lasīt lekciju par pedagoģiju/medicīnu bija vieglāk, nekā par atvasinājumiem, tas gan.

Skolotājas izskaidroja, ka grupai/kursam/klasei pedagogam ir jāpielāgojas, tāpēc vadīt lekciju svešai cilvēku grupai vienmēr būs izaicinājums. Tas nomierināja.

Ar to arī svētki man būs beigušies. Es uzdāvināju vienai klases audzinātājai šokolādes konfektes par labu darbu.

Aizgāju gulēt tādā state, ka gāzu krītot, un nenokrītot, visu savā istabā, noiet 1,5 metru līdz cieņpilni iekrist matracī, un spēt pārvilkt segu.
Viss sakrīt: nauda beigusies, nagi ir gari, parasti finālā, ko pēc athoda apgriežu.
Nauda ir vēl, iziet vēl šodien ārā. Ēst? Sagatavots supergards meal toreiz, bet svarīgāk bija dežūrēt Cibā.
Slēgšanas laiks ir tik tuvu. Gribu redzēt, kā noiešu turp/atpakaļ.
End of msg

Buenos tardes señor.

Iekšā ej pa maliņu un, ārā ejot, paņem līdzi pārspriegumu. Tu jau jūti, vai tev kaut kas iznāk līdzi vai nē.

Izrādās, ka TLDR ir arī fiziski žunāli, un man radās liels kārdinājums kaut ko pasūtīt. Kas man atgādina par to, ka es joprojām sēžu uz domas par to, vai man vajadzētu pasūtīt IR nākamajam gadam.

IR pārdošanas punkts ir tāds, ka nākamgad ir vēlēšanas. Lielajā bildē es saprotu mediju lomu sabiedrībā, un to es nevienā brīdī negrasos to apšaubīt. Šogad, piemēram, savu digitālo abonomentu es esmu lietojis ļoti maz, ja neteikt nemaz, un pilnīgi noteikti maz zinu par aktuālajiem sabiedrības cepieniem, izņemot tos, par kuriem katram onkulim feisbukā ir viedoklis. Taču no otras puses es arī saprotu, ka es nestāvu smagas izšķiršanās priekšā par to, par ko es balsošu. Es mazliet apšaubu, ka Latvijas politiskajā piedāvājumā pēkšņi uzradīsies jauni gaišie spēki, un mani arī mazliet kaitina vēlme meklēt jaunus mesijas, lai gan es dotu atlaides jaunai partijai, kas ir veidojusies no kāda cita politiskā spēka neatrisināmām iekšējām pretrunām. Ar pirkstu ne uz vienu nenorādīšu. Bet jā - es zinu, kas ir mūsu tradicionālie sūda brāļi, es arī zinu, ka nav neviena politiskā spēka, kurā to nebūtu, un nez vai jauni skandāliņi kaut ko mainīs manā pasaules uztverē. Ja nu pēkšņi kādu pieķer kanibālismā vai pedofīlijā, gan jau man šis fakts nepaslīdēs garām.

Ko es ar šo gribu pateikt? Ir kaut kaut kāda mītiskā pilsoniskā atbildība, un arī es no viņas mazliet ciešu, tai pat laikā es nevaru atbrīvoties no sajūtas, ka šī visa ir akmentiņa ripināšana kalnā. Tā, kas ir Sīzifam, nevis Andrim Ērglim. Daudziem šī pilsoniskā atbildība ir hobijs vai pat reizēm eskeipisms, bet man arvien vairāk šis jūtas kā bezjēdzīgi pazaudēts laiks. Piemēram, kāda ministrija kādu laiku atpakaļ ir nelietderīgi iztērējusi dažus miljonus? Ko tieši es varu darīt vairāk kā turpināt nebalsot par šiem... līdzpilsoņiem? Vai man ir kādas vecmāmiņas, brālēni, vai konservatīvi draugi, kurus es satieku pie svētku galda, un man viņi būtu par kaut ko jāpārliecina? Pievērsim acis uz pētījumiem, ka pārliecināšana ar racionāliem argumentiem nestrādā. Tipa nav. Ko vēl es iesākšu ar šo iespaidīgo informācijas bagāžu? Patriotiski sevi audzināšu ar stāstiem par latviešiem, kas ieguvuši kaut kādas balvas, vai atgriezušies dzimtenē darīt uzņēmējdarbību? Ja man tie stāsti kaut ko dara, tad vienīgi vēlmi kaut ko ierakstīt cibā, un kā mēs zinām, cibā notiek ļoti vērtīgas un izzinošas diskusijas.

Bet atgriežoties pie TLDR, manuprāt tas ir ļoti labs formāts šī brīža informācijas pārbagādībā. Es septiņās minūtēs varu uzzināt par konfliktu, piemēram, Sudānā, un iegūt aptuvenu rietumcentrisku priekšstatu par globālās pasaules stāvokli, un manuprāt ar to pietiek. Vēl, protams, ziņas kā komēdija ir labs fromāts. Sarkasms un ironija ir diezgan labs veids, kā saglabāt veselo saprātu. Varbūt nedēļā šāda satura patērēšana prasa pārāk daudz laika, bet jau nākamgad būs par vienu šovu mazāk. Visādi citādi astronomijas ziņas mani izklaidē mazliet vairāk, un praksē noder aptuveni tikpat.

Tagad saprotu, kāpēc Goldie uzmanība.
To laikam reti dod. Piedzimt krekliņā, kur vārdos te ir velti. Un Laura arī ir krekliņā.
Vnk piedzimuši ar lielāko dāvanu – Mīlestību.

Vai tad sanāk, Dievs ir negodīgs, ja šis ir nenormāla dāvana? Citiem nav, ir parastais? Stulbs, piedzēries, un pienāca jauns jautājums. Nebija kopš jaunības.

Es domāju pat pālī. Šis nebūs sagremojams, nekādos state, tu vnk šobrīd kļūdies. Es neatsakos, bet smadzenes darbojas pilnīgi wrong.
Atliec, lūdzu. Es smejos – norakt neērtu jautājumu. Nu ok, khh.

Jūs zināt – pirmais, ko es izpisīšu, ir mans prāts.
Vēl spēju pasmaidīt.

Kāpēc neizpist tūlīt? Es pacietīgi eju gulēt
/GusGsus/

Vēlā pusaudža sapņi bija Sandra. Protams, mūzika, kas rāva nost jumtu, izskats, enerģija. Nebija vēl uz dročīšanas uz tēmām, es 16 pat nezināju, ka masturbēt ir iespējams. Es vnk mīlēju skaņu, un manā prātā tā bēra vizuāļus as fuck.

Es vnk esmu piedzimis ar mīlestību. Un tagad sapņoju vai mirstu

Neprovocē. L tētis arī saka, ka tā ir svētība, ja pie tevis apmetās putni. Bet es nevaru kontrolēt daudzumu. Ja ir viena perējoša mamma, tur ir desmitiem diršoši baloži ikdienā. Mana lodžija kļūst par nekontrolējamu meeting point, ar ārprātīgu troksni. Diršana sen vairs nav issue. Viss ir nodirsts, ka man nepakustēties

jā, viņš jau ir pastāvīgs. pavasarī noklāšu tīklu, jo to pārošanos, un visu mēnešiem ilgu ballīti negribu. es pat nedrīkstu iet ārā pīpēt. Troksnis, netīrība (jau tagad netrūkst), būtībā pilnīgs haoss pastāvīgi. Es pat baroju vienu vāju mazuli ar špricīti. Vārīju zirņus, pupiņas, tinu dvielī, lai piespiestu paēst. Nu nahui, paldies. Labais, ka viņam tas palīdzēja, ne ar ilgu response, bet pāris dienās, kad jau izrāvās no barošanas un aizmuka spārnos

Naudiņas nepietiks. Tev jānodzerās līdz grīdai, jāiznīcina istaba, jātura vismaz 1 balodis lodžijā. Ok, meibi pietiks.

Šo nekad neesmu teicis Lauras tēvam.
Viņš nepaciestu meitas puiša punķus.

Mēs varam runāt par mūziku,
zina manu alkoholismu,
pats ir bijis grāvī līdz drūmākajai sakāvei, līdz kādai pat es neesmu bijis.
Bet geji. Man vispār meinteresē. Es nevaru iedomāties, pat jokojoties.

Pink Floyd.
Esmu tik kritis.
Man vajag Lauru, un es piecelšos uz skaitli 1.

Mana istaba ir muzejs.
Mamma jautā, pat neredzējusi, tikai stāsti, jo nepārvietojas, "Kāpēc tu nesavāc?"
Izvemts ūdens pie gultas, pirms 2 mēn. Viss tukšais alko kaudzēs.
Nekam nav vietas. Uz galda viss pabīdīts malā, Kad xtreme, daļa aiznesta uz virtuvi nomazgāt.
Es negribu neko. Lauru.
Tā nav mīlestība

/Pink Floyd/

Nevākt istabu ir sirds sajūta. Piesaistījis garam. Es nespēju iedomāties sevi sakārtotu, un nahui lai deg viss – smēķēt un mest benārus istabā pālī ir norm. Es nodzēšu benāru sevī. Es dievinu, ka arī vēmienu neesmu vācis.
Attopies lūdzu armand attopies. Lūdz kāds cits manā vietā.

/Pink Floyd/

We all stars now in the dope show
Lots of pretty, pretty ones that want to get you high
/Marilyn/
/Brian Hugh Warner/

Es pārlieku uz gejiem. /Bronski Beat - Smalltown Boy/
Slimi domāt, ka gejiem ir vieglāk.
Man ir true draugs, gejs, kam raudāju uz pleca, ka labāk gribētu gejs.
Viņš "aizmirsti. mums nekas nav vieglāk. viss tieši tas pats"

Neviens nesaprot, ka pusvīrietis sapņo, un nav bīstams. Man ir nakts sapņi, kur reizēm ir sievietes, no mīļas pieskaršanās līdz pat doggy POV, kur gribu Guntu enormously, un es neko nevaru izjust sapnī, bet gribu pamosties, lai ir full porn no redzētā. Un tad ir meitenes, kur vispār ne tuvu sex, brīnišķīga klātbūtne. pēdējais, par laimi, ir biežāk