Šorīt aizsēdējos pie Skyrim kādu pusstundu ilgāk, nekā biju paredzējis (derētu pārvietot sienas pulksteni, lai to var redzēt no datora jaunās vietas). Nopietni, kādas sapulces, kad cilvēkam jāatsit uzbrukums Whiterun?
Beigās atrāvos no episkās pikseļu cīņas un klunkurēju uz darbu. Pa ceļam, kā pieklājas, iegrimu pārdomās, kā es nonācu līdz šādai dzīvei? Principā viss sākās ar Persijas princi, pirmo datora spēli, kuru man kādā likteņa nestundā ienāca prātā "drusku pamēģināt". Es drusku pamēģināju. Turpmākie seši septiņi gadi tika pavadīti pabiezā miglā, no kuras es attapos jau precējies un ar bērniem.
Persijas princis, tā būtu pirmā smagā noraušanās, bet kas bija pirms tam? Pirms tam bija šahs. Droši vien būsiet dzirdējuši par karalisko spēli? Dziļākā bērnībā, no kuras parasti nāk visas nelaimes, es mēģināju uzkāpt šaha prasmes kalnā.
Gadu piecu sešu vecumā, kad man paskaidroja, kā pārvietojas figūras, es ķēros pie lietas un atbrīvoju vietu savā krāmu plauktiņā, kur nolikt pasaules šaha čempiona apliecību. Sajuties kā divi Kapablankas kopā, es izanalizēju figūras, to stiprās un vājās puses, un man viss tapa skaidrs. Pirmkārt, es spriedu, katram sevi cienošam spēlētājam jātiek vaļā no bandiniekiem, kuri ir kaut kāds izsmiekls, ne figūras. Tāpēc kārtīga spēle sākas no tā, ka spēlētāji saliek bandiniekus uz 4. un 5.horizontāles, notiek to savstarpēja apkaušana, tad ar figūrām piesit atlikušos bandiniekus. Pēc tam var sākties kārtīga džentlmeņu spēle.
Spēlējot pašam ar sevi (es taču biju divi Kapablankas), rezultāti bija spīdoši. Spēles ar vecākajiem brāļiem un vecākiem lika vilties cilvēkos un cerībās uz džentlmenisku spēles manieri. Es stratēģiski atkāpos, lai apkoptu ievainojumus un pārvērtētu savu pieeju šaha spēlei.
Izrādījās, ka tiem bandiniekiem tomēr ir kaut kāds pielietojums. Vispār, bandiniekus vajag mīlēt un lolot, tā es spriedu un tūdaliņ atklāju labāko veidu, kā to darīt. Sākotnējā pozīcija, kad visi bandinieki stāv rindiņā - viņi visi taču ir aizsargāti. Aiz katra stāv vismaz viena barga figūra un tādējādi sākotnējā pozīcija ir perfekts aizsardzības mūris, kam cauri neviens neizsitīsies. Bet kā lai spēlē, lai neizjauktu ideālo bandinieku izkārtojumu? Elementāri, Vatson - zirdziņi! Figūras, kuras acīmredzami ir paredzētas, lai neizjauktu ideālo bandinieku aizsardzību. Tā dzima šaha stratēģija numur divi - vispirms uz laukuma iznāk zirdziņi un nodara maksimālu postu pretiniekam, kurš, duraks tāds, ir izkustinājis bandiniekus. Kad zirdziņi iet bojā varoņu nāvēs, spēlē iesaistās bandinieki un pārējās figūras, un pieklapē tos, kas vēl palikuši pēc zirdziņu uzvaras gājiena. Ģeniāli, vai ne? 7-8 gadu vecumā es pabeidzu darbu pie savas jaunās stratēģijas detaļu izstrādes.
Ellīgā kārtā šis piegājiens reizēm atnesa uzvaras pār māmuļu un vecmāmuļu, kuras parakstījās uz spēli, kamēr tētuks un brālītis sekmīgi izvairījās. Bet mana šaha doma neapstājās pie sasniegumiem, un es atradu pielietojumu ne tikai zirdziņiem, kurus tomēr pārāk bieži noķēra un piekāva turpat bandinieku acu priekšā, bet arī laidņiem.
Vispār, laidņu ideja nemaz nebija tik galīgs sviests, gadus trīsdesmit vēlāk es atklāju, ka tādām izdarībām ir speciāls nosaukums, fiančeto (Fianchetto). Tas ir, saliekam laidņus kaktiņos, kur tie apšauda centru un gatavs! Nekādu piekautu zirdziņu, viss tiek kontrolēts un uzvara ir mana.
Tad es paliku liels savā garā un kaut kad 8-9 gadu vecumā izaicināju uz divkauju kaimiņu jaunekli, par kura intelektu un dotībām eksaktajās zinātnēs (arī šahā) klīda leģendas. Taisnību sakot, jauneklis bija gadus 15 par mani vecāks, bet tas mani nebiedēja. Mūsu vēsturiskajā turnīrā es ar visu savu smalko fiančeto stratēģiju pakāsu trīs vai četras partijas pēc kārtas, līdz jauneklis apžēlojās un paskaidroja, kā darbojas muļķu mats.
Pēc tam, ja godīgi, mana šaha doma drusku apsīka. Dzirdēju tenkas, ka esot jācīnās par centru, kaut kādus mistiskus atklātņu nosaukumus, kuras nekādi nespēju iegaumēt, kaut ko pamēģināju, bet bez īstas iedvesmas. Laikam tāpēc, ka šīs ziņas nebija dzimušas kauju grūtībās, kā manas idejas par efektīvu laidņu izvietojumu. Šahs mani pārstāja uzrunāt.
Tā es pārtraucu spēlēties, kamēr manā dzīvē neienāca Persijas princis, kā rezultātā es šorīt izvilkos no mājas pusstundu vēlāk nekā parasti un tad vēl nokāvu pusstundu, lai sarakstītu šo atskaiti par manu ērkšķaino grēka ceļu. Laimīgi!