sirdnA

Man bija īsa, spontāna iemīlēšanās šahā, kad septiņu (?) gadu vecumā izlasīju "Alisi Aizspogulijā". Nonācu pat tiktāl, ka gadu vai divus vēlāk sāku lasīt brālēnam piederošo šaha mācību grāmatu iesācējiem ("Soli pa solim" tā saucās), uzzināju visādu atklātņu nosaukumus, utt.
Diemžēl tas pats brālēns (viņš bija astoņus gadus par mani vecāks un mācījās tehnikumā) katru reizi, kad piedabūju viņu spēlēt, mani uzvarēja. Vilšanās skumdināta paņēmu no bibliotēkas vēl gudrāku šaha mācību grāmatu, pilnu nesaprotamiem uzdevumiem, mazliet paraudāju, ka netieku galā, un atmetu šai nodarbei ar roku.
Tā beidzās viens no daudzajiem stāstiem manā dzīvē par īslaicīgu virspusēju aizraušanos, kas taču varēja pārtapt nopietnā hobijā.