Pegijas · Lī · interjers

lūk, te es cibā pa ilgiem laikiem, ja ne pirmoreiz, varu ķert pie sirds un apgalvot, ka šie ir ne mazāk kā viedi vārdi. nudien.

es zināju, ka tu sapratīsi. tagad sagaidu to pašu no fjoklas, vedjmah, avral un vēl dažiem.

un tā nu mēs dzīvojam bez pieķeršanās, toties ar attāli tuvām savējības sajūtām.
vispār es padomāju vēl un secināju, ka literatūra vēl laiciņu nekur nepazudīs. aizbāzt cilvēkam muti un tintnīcu nav tik vienkārši.

kuru gan interesēs ņerkstēšana par pagājušo laiku kārtību, ja pat tagad neinteresē

nostaļģija jau vienmēr rullē, neskatoties uz formu

filma "Up in the air" bija arī par šo. Ne Tu viens līdz tam esi aizdomājies, tur bija parādīts arī kā to paveikt praktiski.

man vakar centās iestāstīt, ka esmu idiote tikai tāpēc vien, ka eju pret dabu nevēloties bērnus. man kāds esot izskalojis smadzenes.

es teiktu savādāk - cilvēkiem vajag iemācīties/saprast/pieņemt cilvēku nāk-un-iet/plūstamības būtību, nevis to monolītā dz/b kluci turēt azotē. atkratīšanās atkratīšanās/bēgšanas pēc gan nekam neder.

nav nekādas bēgšanas. ir iešana uz priekšu

domā izdosies?
jau veselu mūžību nekas nav mainījies.

ģimene var skaisti eksistēt arī jaunajos kontekstos/ bet tādas ir mazākuma domas.

no jauna dibināta, vai pārdefinēta vecā? nē, nopietni

man ir palikushi prātā bila violas vārdi, ka cilvēks ir pietiekami liels, lai būtu gan labs mākslinieks, gan labs vīrs un tēvs, gan patīkams sabiedrības loceklis. un turpinot piebilda - man nepietrūks ideju, manis pēc - lai zog tie, kam viņu nav. un beigās, citējot kādu šrilankieti: muzeji ir vietas,, kur mēs liekam lietos, ko vairs neprotam lietot.

protams, ka tur love/war un stuff. skaidrs, ka tikpat buutiska ir ari kvalitate - audzinashana. kam bērni, kam mācekļi..
sorry, vent, bet tu esi vienkārši superīgs onkulis tai mazajai meitenītei jaunmārupē. un pasties uz usni -kā viņa ir atplaukusi ar mazuli..
vienīgais, ko var pārmest, ka uzrodas bērni apstākļos, kur jau sevi pašu nevar pavilkt, bet principā tie vienkārši papildina dzīvību.
un es godvārds neticu, ka vedjmah vai avral u.c. to noliegs

es vienkārši nespēju vairs panest spiedienu rēķināties ar kaut kādām radu attiecībām, kas trafaretā veidā tiek piemērotas jebkam.

radi ir radi. es arī nevaru saprasties ar to 3.pakāpes varzu. bet piemeram mana mamma un tētis bija vienpatīgi cilvēki un arī ģimene bija diezgan vienpatīga mainly. ģimene vispirms ir 2 cilvēku stāsts un mīlestība. tas par ko tu lamājies, ir kaut kāds stereotips.

(ne velti es cilvēci pieminēju, es taču vārdus izvēlos!)

"Jaunībā" es droši vien piekristu. Bet, jo vecāka palieku, jo - skatoties apkārt un sevī - vairāk pārliecinos, ka šāds uzskats lielākajā daļā gadījumu ir poza, vīnogu dēvēšana par zaļām psiholoģiskas pašaizsardzības nolūkos. Nenoliedzu, ka kāds var patiesi piekrist un dzīvot ar šādu uzskatu, bet jebkuram, kas steidz tam pievienoties Tavam viedoklim es tomēr ieteiktu vispirms dziļi un godīgi ielūkoties sevī. Domāju, ka "cilvēce varēs uzelpot" tad, kad mēs atteiksimies no nihilisma un egoisma un atkal iemācīsimies uzticēties un mīlēt. Lai cik sarežģīti un sāpīgi tas būtu.
Turklāt es kaut kā neredzu, ka tevis pieminētās cibiņas, kuru piekrišanu tu "gaidi" (komentārs milkijam) īstenotu šo "atkratīšanos no ģimenes" principu dzīvē. Tad, es atvainojos, lai tur muti.

nē. par bioloģiju es nerunāju.

Tātad, tavuprāt, ir normāli, ja cilvēks dzīvo pēc viena principa (jo tā ir "bioloģija"), bet vārdos piekrīt un pauž pilnīgi pretēju? Manuprāt, tā ir galēja divkosība, no kādas vismaz es gribu censties izvairīties.

mīļā Sanita, man šodien ir paģiras, tāpēc es esmu nejauks, bet šis ieraksts nebija par vīriņu un bērniņiem, bet vēl daudz intīmāks

Vai tad es runāju par vīriņu un bērniņiem? Acīmredzami, kaut ko neesmu precīzi noformulējusi.
Varbūt mums vienkārši ir atšķirīga termina "ģimene" izpratne. Es nedomāju, ka ģimene ir ierobežošanas un apspiešanas mehānisms, bet, tieši pretēji, iespēja atbrīvoties no sava prāta aprobežotības, augt un attīstīties tādos veidos, kā vienatnē nav iespējams.

uzskats, ka cilvēks, kas nerada ģimeni un pēcnācējus, ir "egoistisks un nihilistisks", ir ārkārtīgi augstprātīgs un īstenībā -- nenormāļi nihilistisks, jo ar to tiek implicēts, ka cilvēka vienīgā un centrālā dzīves jēga ir vairoties. un viņa bērniem - atkal vairoties.

Es nezinu, kas manā komentārā licis Tev secināt, ka uzskatu vairošanos par cilvēka dzīves jēgu, bet tā nav.
Man šķiet, ka daudzu cibiņu un vispār daudzu intelektuāļu vīpsnīgā attieksme pret ģimeni un tās kā "novecojušas" institūcijas noraidīšana ir liekulīga. Tā nereti ir maska, poza, aiz kuras tiek slēpta nespēja vai arī nevēlēšanas uzņemties atbildību, atteikties no labumiem, ko sniedz vienatne, tās attīstības, ko sniedz ģimene, labā.
Un man ļoti nepatīk, ja cilvēki rīkojas pretēji uzskatiem, ko pauž.

es tikai nesaprotu, kuri te ir tie, kas rīkojas pretēji uzskatiem, ko pauž? vedjmah? es? tas, ka kādam ir pastāvīgas attiecības un/vai bērni, nenozīmē, ka šis cilvēks representē kaut kādu modeli. pirms runāt par citiem, vajag pazīt cilvēkus, par kuriem runā.

Nē, man tieši likās savādi, ka simamura piesauc vedjmu un Tevi kā cilvēkus, kas varētu atbalstīt "atkratīšanos no ģimenes koncepta" tieši tadēļ, ka ar savu dzīvi rādat, ka jums bērni un/vai attiecības ir nozīmīgas (cik nu es par to varu spriest, kā Tu gluži pareizi norādi, diezko nepazīstot jūs).
Bet jā, man ir nācies pazīt cilvēkus, kuri teic vienu, bet rīkojas gluži pretēji. Piemēram, ja cilvēks deklarē, ka jātiecas pēc pašpietiekamības, bet vienlaikus ievieš sev vienu partneri pēc otra, man tas liek aizdomāties, ka kaut kas nav kārtībā vai nu minētajā cilvēkā vai tanī, kā esmu interpretējusi viņa vārdus un rīcību.

hmm, es laikam neattaisnošu cerības, betē, kas Tev pašam tai Mārupē, tā nav gjimene ar konceptu?

vispār sākumā es gribēju epohālu ierakstu par radu intrigām.

no konceptiem ir jāatsakās masveidā.
savukārt par to ģimeni, i.e., nukleāro modeli - reti, bet mēdz būt arī izņēmumi, kad tas strādā un kad ģimeniskums ir tieši tā vieta, kur ir labi, un citādāk nevar. piem., mans jaunākais brālis M., kurš drīz precēsies. bet vairumā gadījumu tā nav, tā ka es pilnībā saprotu iemeslus, kas veicinājuši šo ierakstu.
visvairāk gan traucē nevis koncepti vai pieņēmumi vai pat kritika, bet diršana, melošana, liekulība un tas ļečījoši moralizējošais tonis, kādā daži par šīm lietām runā.

mīlestību, kopdzīvi un precēšanos tās dēļ turpmāk varētu vairs nesaukt par ģimeni, vai ne? institucionalizēšana dara mani nelaimīgu (un man nebija viegli to uzrakstīt - institucionalizēšana)

un kāpec gan ne? ne jau terminā ir problēma, bet nozīmē, ko Tu tam piešķir.

Tev droši vien vienkārši nepatīk kaut kādu cilvēku, kas kaut ko ir institucionalizējuši, attiecību forma vai diskurss. visdrīzāk - nepatīk paši cilvēki.

es nez, man ar shitentaa likaas, kameer netiku iistaa Gjimenee ar lielo Gj