Shelly - Nenopietna ceļojuma nenopietnas piezīmes

03:33 pm - Nenopietna ceļojuma nenopietnas piezīmes

Rīga - Ludza

1. Brauciens ar vilcienu no Jāņuvārtiem uz Ludzu ilgst četras ar pusi stundas. Un visas šīs četras ar pusi stundas man mežonīgi tek deguns. Monstrozi. Es piešņaucu visus čekus, pusi slapjo salvešu un vispār itin visu, ko varēju iedomāties, jo mutauta, man protams, nav.

2. Kad iebraucām Ludzā un apgādājāmies ar salvetēm, es pašapmierināti cilpoju pa priekšu. Galu galā, es taču uz Ludzu tik bieži braucu! Mēs ar nu jau nelaiķi vecmāmiņu te katrus Vasarssvētkus braucām!
Tiesa, brīdī, kad ēka, kur pēc manām atmiņām atradās viesnīca, un kurā mēs ar veomammu nakšņojām, izrādījās Ludzas novada tiesa un prokuratūra, visā Latgalē nebija pārsteigtāka cilvēka par mani.
Bet tur taču bija viesnīca!!! Mēs tur gulējām!!!!
Dārgais smējās, gar zemi krītot.
- Dārgā, ko tu tai Ludzā tādu sadarīji, ka paliki pa nakti prokuratūrā?
Nospļaujos un turpmāk paļaujos uz karti un interneta izdrukām. Desmit gadu laikā viss ir mainījies.

3. Interneta izdrukās minētas divas viesnīcas. Viena no tām, izrādās, nodegusi vēl pagājušajā vasarā. Otra - "Valensija" - strādā un liekas ļoti jauka. Tīra, gaiša, jauna. Iečekojāmies, atstājām somas un dodamies pusdienot. Par šo es pastāstīšu atsevišķi. Kafejnīcu sauc "Kristīne", un labāk ejiet tai ar līkumu, lai gan paviršam vērotājam jau viss varētu likties jauki un lādzīgi. Interjers pieklājīgs, ēdiens garšīgs, lēts, divi ēdieni diviem cilvēkiem - zem pieci lati, līdz brīdim, kad ēdot kartupeļu pankūkas, es uzkožos kaut kādam laukakmenim (!!!), un palieku bez pagaidu plombes.

4. Par vienu plombi nabagāka, dodos apskatīt senāko Latvijas pilsētu. Pilsēta, gods kam gods, ir maza, tīra un smuka. Divu ezeru krastos koka mājiņas, mazas ieliņas, kas nosauktas kaut kādu man pilnīgi nezināmu ģēniju vārdos, baznīcas, pildrupas (desmit gadus atpakaļ es pa tām pilsdrupām saulrietā varēju riņķot stundām ilgi!), teļš, gārnis. Nu, katrs, kas spēj atvērt sirdi mazpilsētas kautrīgajiem labumiem, mani sapratīs.

5. Apzvanām savus desmit Daugavpils zobārstus, lai atrastu kādu, kas ir ar mieru pieņemt mani rīt. It kā jau man nekas nesāp, bet negribētos, lai kanālā saliktās zāles izbirtu ārā nafig kaut kur meža vidū. Zobārstu atrodam.

6. Dārgais guļ. Es staigāju pa Ludzu un bildēju. Uzzinu, ka, piemēram, grāmatveikals, kurā iepirkām divus mīkstvāku lasīkļus, atrodas telpās, kur 1883. gadā atvēries pirmais grāmatu veikals Ludzā. Apskatu vietējā kino teātra repertuāru. Trīs seansi nedēļā, jauna filma - katru nedēļu.

6. Vakariņot dodamies uz otru, nodegušo viesnīcu. Ir dārgāk, bet bez ekscesiem.

Ludza - Daugavpils

1. Ceļamies sešos no rīta, lai septiņos sēdētu autobusā uz Daugavpili. Atrodam viesnīcu - booking.com un cibā izslavēto Duetu, iečekojamies, atstājam mantas, un dodamies uz centru brokastīs.

2. Pēc brokastīm "Vēsmā" iegriežamies Tūrisma informācijas centrā, lai paņemtu karti un noskaidrotu, ar kādu tramvaju jābrauc uz Daugavpils cietoksni. Izrādās, ka uz cietoksni nav jābrauc vispār - tur viss slēgts uz remontu. Pētot bukletus, atrodam informāciju par Latgales zoodārzu. Domāts, darīts, iesēžamies tramvajā, kas manī mudina uzstājīgas vīzijas par Frīdai Kālo liktenīgo avāriju, un nograbināmies dažas pieturas. Un dodamies tieši iekšā tuvākajā kurpju kastes izmēra veikalā.
- Mēs gribētu kādu kokteili, - pieklājīgi saka Dārgais.
- Kādu jums - ar sešiem vai divpadsmit grādiem? - pārdevēja ir lietišķa.
- Ar sešiem, - es saku.
- Ar sešiem mums ir tikai sidrs, - viņa skumji saka. - Un bonaparts.
Mēs saskatāmies. Bonaparts atgādina desmit gadus vecu pagātni. Mēs bijām ļoti jauni, ļoti stulbi, skaisti, iemīlējušies un dzērām briesmu lietas.
- Dodiet divus Bonapartus, - es saku.
Pārdevēja sakasa beidzamos divus kokteiļus, un mēs dodamies uz zoo. Tas ir, mēs tā domājam. Pēc minūtēm desmit mēs saprotam, ka domājam nepareizi. Priekšā jau redzama Daugava, nevis zoo. Tomēr ar vadošām norādēm no Dārgā mēs tiekam līdz meklētajam objektam. Un apsēžamies pie vārtiem, lai piebeigtu savus dzērienus. Kamēr mēs tur sēžam, es apgriežu bukletu otrādi un izlasu, ka pirmdienās un otrdienās zoo nestrādā. Ir otrdiena.

3. Draudzīgi ķiķinot, atkal dodamies uz tramvaju un braucam uz Baznīckalnu. Ja nav cietokšņa un zvēru, lai būtu vismaz baznīcas.

4. Pulksten četros vakarā man piezvana zobārsts. Un atsaka vizīti. Es jūtos diezgan satriekta. Bet ko padarīsi. Ka nav, ta nav.

5. Mēs pasnaužam un dodamies vakariņot. Tā kā mums ir ļoti daudz laika, nopērkam biļetes uz Di Kaprio jauno grāvēju vietējā Forum Cinemas - atšķirībā no Ludzas, Daugavpilī pat ir daudzzāļu kino ar daudzveidīgu repertuāru, saucas Silver Screen.

6. Lielākā daļa laika tiek iztērēta, sēžot vietējā Klondaikā, un gaidot pasūtījumu. Visbeidzot oficiante atvainojas, un saka, ka būšot jāgaida vēl, diemžēl šobrīd ļoti daudz pasūtījumu. Atsaucam visu, kas nav atnests, un atnesta ir tikai zupa Dārgajam, un skrienam kā traki uz tuvāko Rimi pēc sviestmaizēm. Ir seši vakarā, es neesmu ēdusi kopš deviņiem rītā, un sāku izkliegt saukļus stilā "Latgale sūkā!" un "slīcēju glābšana pašu slīcēju rokās!".

7. Sviestmaize ar tunci mani mazliet samierina ar pasauli. Un filma kiko āsu, tiešām. Uz viesnīcu dodos jau drosmīgākā noskaņojumā.

Krāslava un "Daugavas loki"

1. Esmu mirusi un nonākusi ellē. Zem viesnīcas loga ir dzelzceļš un dzīva iela, visu laiku kaut kas braukā un trokšņo. Ja aizver logu, iestājas klusums, bet gaisa temperatūra saskrien līdz 35 grādiem, jo kondiconieris nestrādā. Un pa manu slapjo, sasvīdušo kāju vienā gabalā skraida mušas.

2. Lienu no gultas ārā, un dodos brokastīs. Brokastis, gods kam gods, ļoti garšīgas. Dārgais ierosina izmantot situāciju, ka esam vienīgie brokastotāji, un ar marķieri apzīmēt kaimiņu vārītās olas.
- Mēs varētu uzzīmēt uz tām smaidīgas sejiņas, - viņš ierosina. - Cilvēki priecātos.

3. Sēžamies autobusā un braucam uz Krāslavu. Krāslava ir maza un skaista pilsētiņa. Pils, parks, Šokolādes kalns, dažādu konfesiju baznīcas, "Māte Latgale raud", ļoti daudz vienkārši skaistu mājiņu, gan koka, gan mūra, gan ar dzirnavu spārniem, kā Mulēnrūža, nu, katrs, kas spēj atvērt sirdi mazpilsētas kautrīgajiem labumiem...

4. Paēdam vietējā ēdnīcā, iepērkam pārtiku un ūdeni, iekožamies savu milzu mugursomu siksnās, un, tūrisma informācijas centra darbinieku un bukletu iedrošināti, dodamies ārā no Krāslavas uz "Daugavas loku" dabas parku.

5. Adamovas taka, ko 1994. gadā izveidoja Daugavpils Universitātes studenti un darbinieki vietējās bagātīgās augu valsts apskatei, ir diezgan ekstrēma pārgājienu vieta. Šauršauras taciņas, nepārtrauktas kāpnītes. Pāris iespaidīgi skati. Ceļa malās koka skulptūras. Viens apkritis koka zaķis. Paceļu to kājās.

6. Taka met krasu līkumu. Tā dodas atpakaļ. Mums nevajag atpakaļ. Mums vajag uz priekšu, tikai uz priekšu, uz velo maršrutu "Daugavas loki". Tāpēc dodamies tieši brikšņos iekšā, un raušamies tuvākajā paugurā. Paugurs ir stipri pastāvs, un biezi noaudzis, un ar visu iedzīvi uz muguras tā nav nekāda relaksētā pastaiga. Teikšu godīgi, šitā man kājas nebija sāpējušas gadiem. Tomēr pēc desmit minūtēm, drausmīgi elšot, esam izklibojuši uz pareizā ceļa, un man atliek tikai apbrīnot sava dzīves biedra takuziņa instinktu. Skaidrs, ka Tūrisma informācijas centrā neviens pats neko tādu nav mēģinājis, citādāk mums to neieteiktu.

7. Pastaiga pa gludu virsmu liekas patīkami viegla.

8. Kā vienīgie viesi iekārtojamies viesu namā, pareizāk sakot, kempingā Šķeršķāni. Ļoti ļoti skaisti. Saslejam savu jauno telti. Nopeldamies Daugavā, kas ir ļoti silta, šaura un sekla. Pētam putnus, sevišķi aktīvi ir dzeņi, iepazīstamies ar vietējo suni un kaķi. Skatamies saulrietu. Laime - pilnībā. Jel, mirkli, apstājies...

"Daugavas loki" - Rīga

1. Nakts ir silta un mierīga. Pamošanās - patīkama.

2. Prīmusā, izrādās, ir beigusies gāze. Dārgais savīkšā ugunskuru, un pie brokastīm tomēr tiekam.

3. Novācam apmetni, sametam mantu kalnus plecos, un ar pāris kilometru līkumu cauri dabas parkam dodamies uz šoseju. Uz autobusu. Sāk diezgan stipri līt. Tomēr pieturā esam sēdējuši tikai minūtes piecas, kad pienāk Krāslavas-Daugavpils autobuss. Un autobuss uz Rīgu jau pēc stundas. Atpakaļ pie ērtībām, atpakaļ pie civilizācijas, e-pasta, domām par darbiem, un visiem ikdienas kreņķiem...