Chug along choo choo
Šorīt vilcienā apsēdos pretī īpatnim. Vispār no rītiem es vilcienā vietas izvēlei pievēršu īpašu uzmanību - jāsēž ir tieši kreisajā pusē, lai rīta saule nespīd sejā, pie loga, lai var atbalstīt galvu, un jāskatās, lai tuvumā nesēž draudzenītes, studenti, bērni, pensionāri un alkohola reibumā esošie - viņi visi vienmēr ir briesmīgi skaļi un aktīvi, un runā, runā, runā, un bakstās telefonos, klausās mūziku. Traucē man gulēt tātad, ne jau ka man pret kādām noteiktām sabiedrības daļām būtu kāda nepatika, kur nu. Vislabāk jāatrod tādi paši solitāri darba cilvēki kā es, kam gribas mierīgi pasēdēt vai pagulēt.
Šīrīta īpatnis jau no sākta gala bija aizdomīgs, bet tikai mazliet. Viņš, palūk, pats ar sevi spēlēja šahu - uz tāda maza, lēta ceļojumu komplektiņa, kur figūriņas tādas vieglas, plastmasīgas. Melnajai dāmai uz galvas bija sarkans traips. Varbūt asinis, agresīva tomēr spēle, ne.
Hmm, šahs, šahs - tas ir labi, nodomāju es. Šaha entuziasti var būt geeky, var būt dīvaini, bet viņi nav traucējoši, vai ne? Lielākoties viņi ir normāli un pat ļoti gudri cilvēki. Tā es izlēmu un apsēdos tieši pretī šahistam - pavecam vīrietim ar palielu sporta somu un skaidrām, naivām acīm. Viņš bija tērpies tādā proletariāta izejamajā kārtā - velveta žaketē ar piespraustu žetonu, gaišās vasaras biksēs, melnās laka kurpēs un raibā kreklā ar raibu kaklasaiti. Hā, trāpīts! tā es padomāju. Viņš tak noteikti ir kāds šahists, kas tagad dodas uz turnīru, lieliski, lieliski, viņš tur mierīgi darīs savu šahu, ne ar vienu netarkšķēs un es gulēšu, jipī.
Kamēr gaidīju konduktoru, kam uzrādīt biļeti, labākam miegam palasīju grāmatiņu. Tad konduktore atnāca un aizgāja, bet man vairs miegs nebija ne prātā - es fascinēti ik pa brīdim lūkojos uz savu šahistu.

Tagad viņš jau bija piebeidzis savu šaha izspēli, ielicis plastikāta komplektiņu savā lielajā somā, izvilcis kāršu kavu un uzsācis jaunu partiju - ik pa brīdim viltīgi pasmaidot, viņš pats ar sevi spēlēja kārtis. Vēl pēc kādām dažām pieturām kārtis atkal tika nobāztas somā, kas, kā mēs tagad zinām, patiesībā bija īsta dārgumu lāde, kur iekšā pilns ar dažnedažādām laika kavēšanai domātām lietām un pariktēm. Ārā tika izvilkta maza, veca plastmasas spēļu konsolīte - kaut kas līdzīgs vecajam tetrim. Ieslēdzoties ierīce izdeva skaļu, elektronisku trelli, miegainajā vagonā sēdošie satrūkās un vīrelis vainīgi ierāvās sevī. Tad viņš kaut ko tur pačubinājās, laikam tak mēģināja noslēgt skaņu, bet spēlēt neatsāka. Pēc brīža viņš lēnām sāka celt ierīci atkal augšā, pusceļā pārdomāja un atkal nolaida lejā. Vēl pēc mirkļa - atkal, bet tomēr nobijās. Ar trešo reizi viņš tā kā saņēmās, atkal ieslēdza visu lietu, skaņa bija veiksmīgi noslēgta. Tā nu līdz Rīgai viņš aktīvi spaidelēja pogas savai spēlei un izskatījās tik ļoti apmierināts ar dzīvi, tik dedzīgs un entuziastisks, ka man ne uz mirkli nebija žēl zaudētā miega. I mean, viņš bija maķenīt dīvains, ne? Bet viņš tāds bija tādā ļoti, ļoti pozitīvā veidā, pilnīgi ne frīkainā. Un man šķiet, ka man vajag mazliet vairāk cilvēcīgas tolerances. Tā kaut kā.