Es virzos cauri lingvistiskām zonām.
Kopā ar cibiņiem vārdi ir Vauxhall, forehead, die Milch, Caran d'Ache un alus. Desojot no Vīriem laivā uz vokzālu, tie ir "pipec", "poka" un "otstaņ". Iekāpjot vilcienā - "Uzmanību, durvis aizveras."

Es visus pasākumus gribēju apmeklēt, visus, bet nesanāca, jo es - es vispār nesaprotu, kā zeme mani reizēm nes - es tātad piektdienas vakarā apmeklēju smalku darba ballīti. Mājās pasacīju, ka ballīte būs maza un garlaicīga un lai gaida mani. Ballīte nebija ne maza, ne garlaicīga - oij, nē, ballītē plūda tiešām ļoti labs vīns un cilvēki arī visi pilnīgi nesaprotamā kārtā tik interesanti palika, ka vienā brīdī es paskatījos pulkstenī un tas man saka, phe, tūlīt tikai deviņi, tusē mierīgi, draudziņ, uz Jelgavu vēl trīs vilcieni iet, un tad pēc mirklīša vēlreiz paskatījos un hops, pēdējais vilciens atiet tieši pēc trīs minūtēm. Un, ārprāts, kāda man uznāca reibuma iespītība, sak, es tak teicu, ka šodien būšu mājās, tad būšu arī, lai tur vai kas, tāpēc laipnīgi atvadījos no kolēģiem un visiem pārējiem interesantajiem cilvēkiem, nokāpu lejā uz Brīvības ielu, pacēlu roku, apturēju taksometru un pateicu viņam, ka braucam uz Jelgavu. Braucam, braucam.
Ar taksometra vadītāju man paveicās - vai nu viņš ir pieradis pie tādām iereibušām un skaļām jaunkundzēm, kas piektdienu vakaros brauc uz Jelgavu, pa ceļam paziņo, ka naudas šādām izpriecām nav, braucam uz bankomātu, paziņo, ka šausmīgi slāpst, tas vīns tomēr nebija tik labs, braucam pēc ūdens un košļenes, un runā, runā un runā - par bēgļiem, miglu, Latvijas ceļiem, Vācijas ceļiem, mašīnām un uzgriežņiem, valodām un nevalodām, šokolādēm un kurpēm, un pa ceļam nokošļā divpadsmit Orbitus un izdzer pusotru litru ūdens, vai arī viņš labi izlikās, ka ir pieradis.
Ierados es mājās, visa tāda lepna, ak, cik es te turu doto vārdu, lai secinātu, ka mājās pilnā sparā notiek ballīte un atkal visi cilvēki tik forši, tik interesanti. Tā ja.
Ā, jā, es taču vienmēr tā nicīgi esmu domājusi, kas tie tādi ir par jampampiņiem, kas sadzeras un tad ar taksi brauc uz Rīgu vai nu tur, uz Makdonaldu. Meh.

Visu ko es no mīļajiem cibiņiem pļēguriem sagaidu - to, ka es nokavēju vilcienu par vienu minūti, to, ka vakara dzērienu sajaukumā virmo dažādas, brīžiem nesaderīgas krāsas, to, ka pīpeskāti ir ļaunums, bet to, ka, gaidot nākamās piecdesmit minūtes uz vilcienu, man galvā ļoti, ļoti uzstājīgi skan Puisīt, kāpe-ēc smilšu-u rausis es nudien nebiju gaidījusi.
Centrālā stacija piegādā - kā vienmēr. Vēlie strādātāji check, cibiņi pļēguri check [yours truly], pļēguri check, urlas check, urlas vēlreiz check, mazgadeņi check, dīvainīši check, divos darbos strādātāji, vientuļās māmiņas, tukšās pelēkās acis check.
Ja tā padomā, traģiskākā vēlo vilcienu epizode, ko es savā jelgavslaiku braukāšanā esmu pieredzējusi, notika kā reizi pēdējā vilcienā. Netālu no manis sēdēja kāds ļoti solīds vīrietis, pavisam normāls, tāds ap gadiem četrdesmit pieciem, obviously no vēlo strādātāju cilts, ar portfeli, jānudien. Es, kārtējo reizi nokavējusi pirmspēdējo vilcienu, jau krietni laicīgi sēdēju pēdējā vilcienā un lasīju grāmatu. Kādu minūti, divas pirms atiešanas vilcienā ievēlās kundzīte. Salieciet kopā mīlīgo baloždāmu no otrā Kevina vienspatsmājās, autoostas bomzi un mazliet aptrakušo kaimiņieni no piektā stāva, un būs. Izrādījās, viņa solīdo kungu pazīst. Vai domā, ka pazīst. Tā nu viņa visu ceļu līdz gandrīz Jelgavai stāstīja viņam visu - par to, cik draņķīga dzīve, cik maisiņi sakrāti, cik slikti iet tam un tam, cik dumji ir konduktori, cik slikti ir viss šajā valstī - tā viņa runāja un runāja un brīžiem viņiem bija it sakarīga saruna, bet lielākoties viņa vienkārši vāvuļoja nesakarības, sprauslāja vārdus un bļaustījās. Jāatzīst, visu es nedzirdēju, jo no Baložiem līdz Cenai gulēju.
Ap Cenu sākās rosība. Kungam nākamajā pieturā, Ozolniekos, bija jākāpj ārā. Dāma jau laicīgi sāka ievirzīt sarunu, ka kāps ārā kopā ar viņu. Kungs daudzas minūtes pēc kārtas stāstīja viņai visādus racionālus un neracionālus, un beigās pavisam bezjēdzīgus iemeslus, kāpēc šai pavisam nejauši sastaptajai paziņai nebūtu jākāpj ārā kopā ar viņu, lai ietu pie viņa uz mājām. Beidzās ar to, ka vīrs izleca no tambura un ļoti, ļoti stingrā balsī teica: "Regīna, ej uz savām mājām!"
Viņa izkāpa nākamā pieturā - kopā ar mani. Bet es, protams, nevēroju, kas notiks tālāk, tik aizbēgu uz savām mājām.

Es visu laiku lasu visādu bulšitu. Nē, tiešām, es jau sen esmu atnākusi uz termiņiem pati ar sevi un esmu definējusi to, kāpēc es lasu grāmatas tik milzīgos daudzumos - lai izklaidētos, nevis lai bagātinātos vai darītu sevi par labāku cilvēku. Un es pat vairs negraužu sevi, ka vislaik nelasu Gēti [jaunais Verters mani pamatīgi nokaitināja] un mani bieži garlaiko augsto plauktu literatūra.
Taisni tāpēc kontrasts, kad es izlasu ko nopietnāku, ir tik graujošs un taisni tāpēc man Kindlē ir krājumiņš ar comfort reading ar maniem vinnijiem pūkiem contemporary chick lit veidolā. Jo kā citādi man tikt galā ar tādiem nobeļotiem gabaliem kā Elie Wiesel Night, kur stāsta par Aušvices vilcieniem, par ebreju sievietes vīzijām lopu vagonā [Jews, look! Look at the fire! Look at the flames!], par to, ka ir jālasa un ka nedrīkst aizmirst, par to, kā nomira dievs un vairs neatgriezās.
Tad, kad es saprotu, ka brīdī, kad grāmata stāsta par smacējošiem dūmiem un sliežu klaboņu, es taču neesmu tur, es es esmu vilcienā Rīga-Jelgava un tā smirdoņa, tā ir kūla, nekas cits, o, jā, es Kindlē spiežu Home un lasu tālāk savu kārtējo bestselleru. Paldies, nē, mums nevajag maizi, tas ir, kūkas.

Viena lieta ir vakarā nākt mājās no pavēlāka vilciena, secināt, ka ceļu aizšķērso kaut kāds monstrs kravas vilciens, līksmi dungājot dziesmiņas, tipināt pa sliedēm, lai sprigani apstaigātu apkārt visiem tiem tūkstošiem vagonu (labi, septiņiem, neiesim jau te pārspīlēt), jā, tā priecīgi, priecīgi, sirdi silda jauki pavadīts vakars, lalallā, vilciens apstaigāts, mājas, jē!
Cita lieta ir no rīta melnā tumsā pēc dažām stundiņām atkal kulties atpakaļ pa to pašu ceļu, kur priekšā stāv vēl lielāks monstrs vilciens ar kaut kādiem padsmit apejamiem vagoniem, ojā, rīta izpriecas, katorga gatavā, aiz niknuma jāspārda uzbēruma akmeņi.
Bet tad atkal, staigāt ir labi, vai ne.

- Tu tak neesi pavisam stulbs, nu ko tu osti to benzīnu?
- Ai, vienreiz stāvēja benzīna kanniņa, nu, izdomāju pamēģināt. Un tas ir tāpat kā meitas mīlēt - vienreiz pamēģināji, iepatikās, gribas vēl un vēl, tā ir tāda pati atkarība kā jebkura cita.

Pie vakara vilcieniem bieži ir redzami sagaidītāji. Vakar tostarp bija arī kāda jauna ģimene - sieva, maza meitiņa ar riteni un liels, liels suns. Viņi ar lieliem smaidiem un sajūsmu sagaidīja no vilciena izkāpjam vīru un tēti, samīļojās un tad meitiņa skaļi sauca: "Atā, viucien! Atā, viucien!"

Šorīt vilcienā apsēdos pretī īpatnim. Vispār no rītiem es vilcienā vietas izvēlei pievēršu īpašu uzmanību - jāsēž ir tieši kreisajā pusē, lai rīta saule nespīd sejā, pie loga, lai var atbalstīt galvu, un jāskatās, lai tuvumā nesēž draudzenītes, studenti, bērni, pensionāri un alkohola reibumā esošie - viņi visi vienmēr ir briesmīgi skaļi un aktīvi, un runā, runā, runā, un bakstās telefonos, klausās mūziku. Traucē man gulēt tātad, ne jau ka man pret kādām noteiktām sabiedrības daļām būtu kāda nepatika, kur nu. Vislabāk jāatrod tādi paši solitāri darba cilvēki kā es, kam gribas mierīgi pasēdēt vai pagulēt.
Šīrīta īpatnis jau no sākta gala bija aizdomīgs, bet tikai mazliet. Viņš, palūk, pats ar sevi spēlēja šahu - uz tāda maza, lēta ceļojumu komplektiņa, kur figūriņas tādas vieglas, plastmasīgas. Melnajai dāmai uz galvas bija sarkans traips. Varbūt asinis, agresīva tomēr spēle, ne.
Hmm, šahs, šahs - tas ir labi, nodomāju es. Šaha entuziasti var būt geeky, var būt dīvaini, bet viņi nav traucējoši, vai ne? Lielākoties viņi ir normāli un pat ļoti gudri cilvēki. Tā es izlēmu un apsēdos tieši pretī šahistam - pavecam vīrietim ar palielu sporta somu un skaidrām, naivām acīm. Viņš bija tērpies tādā proletariāta izejamajā kārtā - velveta žaketē ar piespraustu žetonu, gaišās vasaras biksēs, melnās laka kurpēs un raibā kreklā ar raibu kaklasaiti. Hā, trāpīts! tā es padomāju. Viņš tak noteikti ir kāds šahists, kas tagad dodas uz turnīru, lieliski, lieliski, viņš tur mierīgi darīs savu šahu, ne ar vienu netarkšķēs un es gulēšu, jipī.
Kamēr gaidīju konduktoru, kam uzrādīt biļeti, labākam miegam palasīju grāmatiņu. Tad konduktore atnāca un aizgāja, bet man vairs miegs nebija ne prātā - es fascinēti ik pa brīdim lūkojos uz savu šahistu.
( Tagad viņš jau bija... )

Mani devītais maijs kaitina ar to, ka Torņakalnsā tad visādi citādi parastā darbdienas vakara vilcienā mājup salien pilns, pilns vilciens ar visādiem tādiem. Tādiem ar simboliņiem un krustiņiem, sarkanām sejām, pudelītēm, avīzēm un papīrīšiem, pacilātām sejām, puķēm, nogurušām kājām, bļaustīgiem toņiem un agresīvām sejām. Daudz tādu. Dažādu tādu. A es vienkārši gribu mājās.

Katru dienu vienā un tajā pašā laikā braukt ar vilcienu nozīmē to, ka sanāk ievērot cilvēkus, kas dara to pašu. Es pēc sejām zinu dažus tos, kas brauc manā vagonā no rīta, un zinu arī tos, kas brauc vakarā. Vislabāk, protams, sanāk pamanīt tos, kas gan turp, gan atpakaļ brauc tais pašos laikos kā es. [Mēs gan plus mīnus cītīgi izliekamies, ka viens otru nepazīstam nekādā veidā.]
Pie šiem te braucējiem pieder kāds aptuveni 45 gadus vecs vīrietis. Normāls vīrietis. Parasti lasa grāmatu. Ierodas vakara vilcienā minūtes 15 pirms atiešanas laika. Un es visu laiku esmu bijusi droša, ka viņš ir ārzemnieks. Respektīvi, ka viņš nav vietējais, kaut tagad obviously dzīvo te. Nezinu, kas ir tie nodevīgie elementi - apģērbs? veids, kā viņš nēsā mugursomu? brilles? sejas vaibsti? Nekad neesmu dzirdējusi viņu ne ar vienu runājam, tāpēc nezināju arī to, kur guļ viņa lingvistiskā lojalitāte. Tiešām nezinu, kāpēc, bet biju pat ļoti droša, ka viņš ir No Citurienes.
Tad nu vakar sagadījos pie biļešu kases tieši viņam priekšā. Nobēru savu: "Rītdienai cukurfabrikarīga turpatpakaļ", gāju jau prom un izdzirdēju, kā viņš, lēni, lauzīti un uzsvērti izrunājot vārdus, lūdz kasierei biļeti: "Rit. Es un velosipeds. Riga."
PS. Es reizēm izklaidējos un, pērkot biļeti, saku: "Цукурфабрика." Ar uzsvaru uz trešās zilbes.

Viss bija ļoti forši, bet, izrādās, ka es Torņakalnā iekāpu nepareizajā vilcienā. Laikam tak Jūrmalas. Kļūmi sapratu vien Imantā. Bet nu, grāmatā tobrīd notika epic drakonu cīņa, tā kā man ir vismaz kaut kāds attaisnojums. Bet tam, ka konduktore par manis uzrādīto mēnešbiļeti Cukurfabrika-Rīga sacīja nevis "Jaunkundz, jums misējies, šis nav Jelgavas vilciens, kāpiet nu laukā,", bet ļoti pieklājīgi pateica paldies, es nemaz negribu zināt iemeslu.
Tad nu es dodos atpakaļiņās uz T-kalnu.

Es te tagad atkaliņās braucu mājup ar pēdējo vilcienu, [jo kolēģei bija atvadu ballīte [rly? can we get rid of them? like, for real?]]͵ un saprotiet, SAPROTIET, es zinu, ka pēc sešām stundām atkal jāceļas. Es to raportēju, esot vilcienā. Jūtos kā armijā. Kā katorgā. Kā dzīvē.
Vai zinājāt, lielākā daļa kolēģu domā, ka esmu ļoti autoritatīva un skarba personība. So much for being a nice guy, šņuk.

Nupatiņās apmaldījos Erenrangas pilī.
Torņakalns, nākamā pietura Atgāzene.
[Tell me, kā var izdomāt tādu vārdu kā Atgāzene?]

Vakar gāju pirkt mēnešbiļeti vilcienam un pie reizes nopirkt maizi un krējumu. Iztērēju gandrīz visu naudu un par atlikumu salaboju mašīnu.

Saistību atruna:this is so a drunken post.
Ar to dzīvošanu Jelgavā ir tā,ka mazuliet mainās vērtības. Ievelies tu, cilvēks, pēdējā vilcienā, un jūties tā, it kā tas būtu varens sasniegums, nu, tā kā accomplishment. Kas tā,protams,nav. Pārējie kolēģi tak aizgāja dancot uz Vecrīgu vai ko nu tur.
Bet tas bija izskaistinātais variants.Patiesībā es gan ievēlos pēdējā vilcienā,bet kaut kur pa ceļam es pazaudēju vienu kontaktlēcu un šobrīd neesmu droša par pareizrakstību un turpmāko suņa grāmatas lasīšanu,kas nožēlojamā kārtā apbēdina manu nazi dvēseli.

Tiem, kas pēc banketiem attālos Rīgas mikrorajonos nokavē pēdējos vilcienus uz savām likumīgajām mājām, cieši iesaku augstvērtīgo pansiju pie karmenas - tur tādus likteņa pabērnus uzņem ar īsti karalisku viesmīlību, sarūpējot ne tikai naktsmītni, bet bonusā vēl arī lielisku kompāniju, divas pilnas maltītes, kā arī transportu uz darbu nākamajā rītā (!!). Grazie mille!

Izdomāju es, cilvēks, beidzot atkal iekarot Vecrīgu, un ko es, cilvēks, dabū. Pārfrāzētu Kārtmenu: "Hipsters. Them hipsters are everywhere." Labākais šīvakara stand up comedy jocīns bija par to, ka meijas ir kāzās, meijas ir bērēs un arī lielās jubilejās, un arī hokeja izlasē. Aimīn, visā zālē par to smējos es un varbūt vēl divi. Rezultātā es esmu nolējusies ar brenguli, tāpēc aptinusi ar šalli [joesesmušalle] lielāko daļu krūtežas, un vilcienā klausos, kā jauniete tepat blakus solā uzstājīgi plāj vaļā sarunu biedram vai biedrenei, kāpēc vecāki viņai šajā stundā zvana un lamā, viss tak esot normāli, bet lai kāds viņai atnāk pretī, "man nav neviena cita, tu tikai nenoliec, vēl četras pieturas, ja tu tagad noliksi, es uz tevīm tā apvainošos".

Vakar braucu mājās vilcienā un kaut kur pie Atgāzenes izdomāju, ka vilcieni nu gan kļuvuši garlaicīgi - ne blusas vairs piebiedrojas, ne onkulīši štīmītē dzied līksmas ziņģes, neviens negāž alu uz kājām, bōring. Vagonā bija pārstāvēti plus mīnus visi regulārie vilcienbraucēju tipi - gulētāji, domīgie blenzēji, lasītāji [yours truly], planšetnieki un viedie mobilie [starp viņiem var būt arī kāds lasītājs!], krustvārdu mīklu minētāji, kā arī daži bērni. Paga, paga, padomāju es un atsaucu savu iepriekšpieminēto domu par garlaicību vilcienā - izrādījās, ka tieši man blakus sēž gadus divdesmit veca jaunkundze, kas aktīvi kaut ko skribelē biezā kladē. Nav jau tā, ka vilcienos neviens nekad neko neraksta, tā nav - laikposmos septembris-jūnijs ir daudz skolnieku un studentu, kas pilda mājasdarbus vai dara maģisko 'iekrāsosim ar mārkeri visu šito tekstu un skaitīsimies iemācījušies'.
Meitene kaut ko angliski rakstīja rūtiņu klasē, kur jau bija aizpildītas daudzas lapas - bez atstarpēm starp rindām, katrā rūtiņā. Un rakstīja viņa ātri, pa brīdim vien paveroties kur apkārt, tad aši atgriežoties pie teksta. Es savukārt ļoti neuzkrītoši ik pa brīdim ieskatījos kladē, lai tīri teksta lingvistisku interešu dēļ noskaidrotu, kas ir tas, ko viņa raksta. Pēc dažiem mirkšķiem es sapratu, ka tā ir daiļliteratūra!! Tur bija tā: "It began thus:" un vēl tur bija tā "Aunt Margerie, are you sure you want to do this?" un vēl dažādi interesanti notikumi pavērsieni. Galvenā sižeta līnija bija divu pusaugu meiteņu draudzība.
Kāda garlaicība vilcienā? Ja nu man turpat blakus top Piecdesmit Harija Potera nokrāsas? Es sajutos gluži pacilāta un tikai ar lielām grūtībām atgriezos pie The First Law, kur inkvizitors mēģināja izvēlēties daiku, ar ko raut ārā spīdzināmajam zobus.
Īss bija mans prieks - ārā kāpjot, pamanīju, ka vagonā sēž vēl kādi trīs grafomāni, un sapratu, ka Jelgava noteikti hostē kādu jauno autoru saietu.

03:45 Scorpse apgulsies zālē, skaitīs zvaigznes. Tiks līdz 20, nojuks.

Šorīt bija Jonah day. Sīkumi, tīrie sīkumi, bet, kā zināms, tūkstoš odu arī ir tikai tūkstoš sīkumu, tak, ja tāds lēvenis metas virsū uzreiz, sīkumi kļūst par lielumiem. Nē, mani neapdraud Hičkoka scenāriji, tikai vilcieni un nepiemēroti apavi.
Nez kāpēc izdomāju, ka šodien jāģērbj glītas drānas. Man ir par maz zelta un mana nama krāsa nav purpurs, tāpēc es nedrīkstu pavisam pārtapt par pundurrūķi - uzvilku trakoti skaistas kurpes. Kā zināms, manā universā skaistas kurpes = augstas kurpes. Rāmi aizsoļoju līdz stacijai, kur laiku līdz vilciena pienākšanai kavēju iepriekšpiesauktā pundura sabiedrībā [starp citu, viņš by far ir mans mīļākais tēls iekš Ledus un uguns dziesmas]. Ahā, vilciens kavējas. Sīkums, ne. Kad iekāpu vilcienā, es nedabūju vietu pie loga un tas ir katastrofikāli, jo tad nevar atbalstīt galvu pret logu un tātad nevar gulēt. Īgņojos, īgņojos, tad beidzu īgņoties un mēģināju gulēt tāpat, jo tas IR sīkums. Bet nu jā, vilciens, kas desmit minūtes bija nokavējis pie mums, Olainē apstājās un presumably vadītājs pa skaļruni kaut ko pateica. Es saku 'kaut ko', jo neviens nesaprata, ko tieši viņš teica - izklausījās pēc vilciens-bu-bu-bu-ba-bu-ba, klakš. Tik daudz bija skaidrs, ka vilciens tālāk neies, vismaz ne uzreiz. Pasažieri biedriski sodījās par vadītāja daiļrunāšanas kvalitātēm un pa vagonu sāka klīst mīklainas baumas par pusstundu. Pusstundu! Vilcienu kavēšanās pasaulē pusstunda ir, like, mūžība un vēl mazliet. Tad sākās līksmība mobilo telefonu operatoriem - tika zvanīts un sūtīts, lamāts un informēts, atceltas konsultācijas, dakteri tika lūgti pagaidīt, bet kolēģi - atslēgt kabinetus, tomēr visumā gaisotne bija rezignēti rāma un saulaina. Es tikpat rezignēti nospriedu, ka, nu, ja neiet, tad neiet - ja es būtu tikusi sēdēt pie tā sasodītā loga, tad visu šo laiku varētu gulēt! Nekas, pēc divdesmit minūtēm atskanēja brīdinoša rūkoņa un atsvešināta sievietes balss skaļrunī paziņoja: "Uzmanību! Durvis aizveras." Durvis patiešām aizvērās un aptuveni pēc 20 minūtēm mēs iebraucām Rīgas stacijā, kur uz jaunajiem un ārkārtīgi stulbajiem tablo rēgojās paziņojumi, ka vilciens kavējoties.
Cien. PV lapā rakstīts, ka kravas vilciena bojājuma dēļ satiksme kavēšoties. Viens teikums. A es te sāgu sarakstīju.
Nu ja. Tikusi tramvajā, es atviegloti uzelpoju un izvilku savu grāmatiņu. Pie operas krustojuma tramvajam kaut kas notika un tas apstājās un NEGĀJA TĀLĀK. Puse pasažieru steigšus pameta transportlīdzekli, bet es - es kavējos pirmītējā rezignācijā. Jo viss šis ir sīkumi.
Par tām kurpēm - ļoti nepareizie apavi kavējam-kavējam-jāskrien-āā rītam.
2 dienas līdz atvaļinājumam.

Vācijā organizēju sev braukšanu uz Berlīni ar tādu kā komunālo stopēšanu, nē, bet kopīgu [un tādēļ lētāku] braukšanu ar vilcienu. Šādos gadījumos 4-6 pilnīgi svešinieki satiekas un kopā pērk biļeti, un kaut kur brauc. Šoreiz līdzbiedri bija kā jau parasti - visvisādi, bet lielākoties, protams, studenti. Pieklājība prasa mazliet parunāties un tad es atkal skaitu savu stōriju, ka, jā, runāju vāciski, studēju te vairākus gadus, tagad dzīvoju dzimtenē, Latvijā respektīvi, te vienkārši ciemojos, jā, tagad braucu mājās, un tu ko, ā, bioloģiju, briesmīgi interesanti, laiks jauks, jūra, jā, forši. Nu, jā, viss kā parasti, bet ar to izņēmumu, ka viens no līdzbraucējiem [tipisks, manuprāt, ļoti tipisks vācu students - jaunietis, kam noteikti ir virs 25 gadiem] ik pa brīdim mani ļoti aktīvi un ziņkāri pēta. Es, protams, esmu ar visādām kvalitātēm apveltīta un acis nesāp, uz mani raugoties, tomēr šis kaut kā citādi skatās. Nu, ja, kā tad - viņš, izrādās, slāvu filoloģiju mācās un lūkojas uz mani kā veterinārstudents uz savu pirmo uzšķēržamo govi. Bioloģijas studente tikmēr naivi man jautā, kādā valodā tad mēs tur Latvijā runājot, un pārsteigta uzzina, ka latviski. Kā, Latvijā ir sava valoda? Nu un tad slāvu filologs atplauka un sāka runāt par valodām un krievu valodu particularly, un viss tāds priecīgs, un jautā, vai es krieviski māku.
Jā, un tad viņš mums izstāstīja tematiski ļoti iederīgu stāstu par to, kā krieviski saucot staciju, respektīvi, par 'вокзал', un kāpēc tā.
( Reiz Anglijā )