Par zvēriņiem
Es visus pasākumus gribēju apmeklēt, visus, bet nesanāca, jo es - es vispār nesaprotu, kā zeme mani reizēm nes - es tātad piektdienas vakarā apmeklēju smalku darba ballīti. Mājās pasacīju, ka ballīte būs maza un garlaicīga un lai gaida mani. Ballīte nebija ne maza, ne garlaicīga - oij, nē, ballītē plūda tiešām ļoti labs vīns un cilvēki arī visi pilnīgi nesaprotamā kārtā tik interesanti palika, ka vienā brīdī es paskatījos pulkstenī un tas man saka, phe, tūlīt tikai deviņi, tusē mierīgi, draudziņ, uz Jelgavu vēl trīs vilcieni iet, un tad pēc mirklīša vēlreiz paskatījos un hops, pēdējais vilciens atiet tieši pēc trīs minūtēm. Un, ārprāts, kāda man uznāca reibuma iespītība, sak, es tak teicu, ka šodien būšu mājās, tad būšu arī, lai tur vai kas, tāpēc laipnīgi atvadījos no kolēģiem un visiem pārējiem interesantajiem cilvēkiem, nokāpu lejā uz Brīvības ielu, pacēlu roku, apturēju taksometru un pateicu viņam, ka braucam uz Jelgavu. Braucam, braucam.
Ar taksometra vadītāju man paveicās - vai nu viņš ir pieradis pie tādām iereibušām un skaļām jaunkundzēm, kas piektdienu vakaros brauc uz Jelgavu, pa ceļam paziņo, ka naudas šādām izpriecām nav, braucam uz bankomātu, paziņo, ka šausmīgi slāpst, tas vīns tomēr nebija tik labs, braucam pēc ūdens un košļenes, un runā, runā un runā - par bēgļiem, miglu, Latvijas ceļiem, Vācijas ceļiem, mašīnām un uzgriežņiem, valodām un nevalodām, šokolādēm un kurpēm, un pa ceļam nokošļā divpadsmit Orbitus un izdzer pusotru litru ūdens, vai arī viņš labi izlikās, ka ir pieradis.
Ierados es mājās, visa tāda lepna, ak, cik es te turu doto vārdu, lai secinātu, ka mājās pilnā sparā notiek ballīte un atkal visi cilvēki tik forši, tik interesanti. Tā ja.
Ā, jā, es taču vienmēr tā nicīgi esmu domājusi, kas tie tādi ir par jampampiņiem, kas sadzeras un tad ar taksi brauc uz Rīgu vai nu tur, uz Makdonaldu. Meh.