Par tolerances plakātiem
Visu ko es no mīļajiem cibiņiem pļēguriem sagaidu - to, ka es nokavēju vilcienu par vienu minūti, to, ka vakara dzērienu sajaukumā virmo dažādas, brīžiem nesaderīgas krāsas, to, ka pīpeskāti ir ļaunums, bet to, ka, gaidot nākamās piecdesmit minūtes uz vilcienu, man galvā ļoti, ļoti uzstājīgi skan Puisīt, kāpe-ēc smilšu-u rausis es nudien nebiju gaidījusi.
Centrālā stacija piegādā - kā vienmēr. Vēlie strādātāji check, cibiņi pļēguri check [yours truly], pļēguri check, urlas check, urlas vēlreiz check, mazgadeņi check, dīvainīši check, divos darbos strādātāji, vientuļās māmiņas, tukšās pelēkās acis check.
Ja tā padomā, traģiskākā vēlo vilcienu epizode, ko es savā jelgavslaiku braukāšanā esmu pieredzējusi, notika kā reizi pēdējā vilcienā. Netālu no manis sēdēja kāds ļoti solīds vīrietis, pavisam normāls, tāds ap gadiem četrdesmit pieciem, obviously no vēlo strādātāju cilts, ar portfeli, jānudien. Es, kārtējo reizi nokavējusi pirmspēdējo vilcienu, jau krietni laicīgi sēdēju pēdējā vilcienā un lasīju grāmatu. Kādu minūti, divas pirms atiešanas vilcienā ievēlās kundzīte. Salieciet kopā mīlīgo baloždāmu no otrā Kevina vienspatsmājās, autoostas bomzi un mazliet aptrakušo kaimiņieni no piektā stāva, un būs. Izrādījās, viņa solīdo kungu pazīst. Vai domā, ka pazīst. Tā nu viņa visu ceļu līdz gandrīz Jelgavai stāstīja viņam visu - par to, cik draņķīga dzīve, cik maisiņi sakrāti, cik slikti iet tam un tam, cik dumji ir konduktori, cik slikti ir viss šajā valstī - tā viņa runāja un runāja un brīžiem viņiem bija it sakarīga saruna, bet lielākoties viņa vienkārši vāvuļoja nesakarības, sprauslāja vārdus un bļaustījās. Jāatzīst, visu es nedzirdēju, jo no Baložiem līdz Cenai gulēju.
Ap Cenu sākās rosība. Kungam nākamajā pieturā, Ozolniekos, bija jākāpj ārā. Dāma jau laicīgi sāka ievirzīt sarunu, ka kāps ārā kopā ar viņu. Kungs daudzas minūtes pēc kārtas stāstīja viņai visādus racionālus un neracionālus, un beigās pavisam bezjēdzīgus iemeslus, kāpēc šai pavisam nejauši sastaptajai paziņai nebūtu jākāpj ārā kopā ar viņu, lai ietu pie viņa uz mājām. Beidzās ar to, ka vīrs izleca no tambura un ļoti, ļoti stingrā balsī teica: "Regīna, ej uz savām mājām!"
Viņa izkāpa nākamā pieturā - kopā ar mani. Bet es, protams, nevēroju, kas notiks tālāk, tik aizbēgu uz savām mājām.