Es visu laiku lasu visādu bulšitu. Nē, tiešām, es jau sen esmu atnākusi uz termiņiem pati ar sevi un esmu definējusi to, kāpēc es lasu grāmatas tik milzīgos daudzumos - lai izklaidētos, nevis lai bagātinātos vai darītu sevi par labāku cilvēku. Un es pat vairs negraužu sevi, ka vislaik nelasu Gēti [jaunais Verters mani pamatīgi nokaitināja] un mani bieži garlaiko augsto plauktu literatūra.
Taisni tāpēc kontrasts, kad es izlasu ko nopietnāku, ir tik graujošs un taisni tāpēc man Kindlē ir krājumiņš ar comfort reading ar maniem vinnijiem pūkiem contemporary chick lit veidolā. Jo kā citādi man tikt galā ar tādiem nobeļotiem gabaliem kā Elie Wiesel Night, kur stāsta par Aušvices vilcieniem, par ebreju sievietes vīzijām lopu vagonā [Jews, look! Look at the fire! Look at the flames!], par to, ka ir jālasa un ka nedrīkst aizmirst, par to, kā nomira dievs un vairs neatgriezās.
Tad, kad es saprotu, ka brīdī, kad grāmata stāsta par smacējošiem dūmiem un sliežu klaboņu, es taču neesmu tur, es es esmu vilcienā Rīga-Jelgava un tā smirdoņa, tā ir kūla, nekas cits, o, jā, es Kindlē spiežu Home un lasu tālāk savu kārtējo bestselleru. Paldies, nē, mums nevajag maizi, tas ir, kūkas.
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: