|
Viens no šodienas galvenajiem uzdevumiem - palikt nomodā pa dienu. Un tiešām arī būt aktīvai, darboties, darīt lietas, ko vajag izdarīt tā vietā, lai nogulētu lielāko daļu dienas un naktī ciestu no domām par nepaveikto. Jo tad, kad es beidzot jūtos kaut cik enerģiska, sāk vērt ciet veikalus. Patiesībā pat tagad būs mazliet jāiespringst, lai kaut ko paspētu.
Liekas tik sarežģīti un nogurdinoši: - saģērbties un sataisīties iziešanai no mājas,
- saprast, kā tikt uz pirmo lokāciju, kur man jābrauc,
- neaizmirst, ko man tur vajag un nezaudēt pārāk daudz laika apmulsumā vazājoties apkārt ("bet ja nu te ir vēl kaut kas, ko esmu aizmirsusi/nezinu, ka man vajag"),
- tikt uz pārējām trīs lokācijām (lai gan šaubos, vai uz kaulu iegādi tirgū paspēšu, tā ka divām),
- saglabāt mieru cilvēkos, sabiedriskajā transportā, veikalos,
- izturēt visas domas un jūtu uzplūdus, kas publiskās vietās ir īpaši kaprīzas ("bet kur iet mana dzīve?!", "kāpēc esmu viena?!", "ko lai es daru ar X, Y, Z?"),
- izdomāt, ko ēst, jo kādā brīdī drīz man noteikti atkal gribēsies ēst, bet viss ēdiens liksies pretīgs.
Viens no iemesliem, kāpēc droši vien ir forši būt bagātam, ir iespēja visus tādus mazos krikumiņus atdot darīt kādam citam. Lai gan es nezinu, kā es tad paliktu nomodā un ko īsti darītu.
Ja godīgi, šorīt arī domāju, ka absolūti nav pārsteidzoši, ka no rīta negribu celties un vakarā nevaru aizmigt. Viena no galvenajām lietām, kas ļauj man atbrīvoties un justies tā, ka ir nodzīvota jēgpilna diena, ir pietiekami dziļa kopābūšana ar citiem cilvēkiem. Bet man reti ir kopābūšanas plāni, es parasti neizeju pat pastrādāt kafejnīcā (jo uzmini nu - man ir grūti saņemties!) un pret savām patiesajām vajadzībām esmu uzbūvējusi visai pasīvu un izolētu ikdienu.
Nekas. Es varu atrast iespējas būt kopā ar cilvēkiem arī tad, ja nekas liels nav ieplānots. Es varu turēt acis vaļā.
Un, lai arī lēni, smagi un ar apnikuma rūcienu, es varu saņemties iziet no mājas vismaz lai nopirktu kādu daļu no lietām, kas šobrīd ir vajadzīgas. |