Emotions

Not All

4/13/24 01:04 am - [info]ulvs - gospeed thou black monarch

Šī vakara GY!BE koncerts vienkārši atvēra manu sirdi un dvēseli. Jutu lielu mīlestību pret mūziku, Uz brīdi pat pametu ķermeni. Kā arī pieredzēju tīksmes asaras. Tik šaušalīgi laba, perfekti skaļa skaņa, un caur to paustā instrumentu niansētībā.

Koncerta noslēgums arī bija kas nepieredzēts un sajūsminošs. Katrs mūziķis iecilpoja savu partiju un pa vienam pameta skatuvi. Tad divi mūziķi atgriezās, pieregulējau aparātus un pa vienam tos izslēdza. Un Hanzas Perons, izrādās, ir vieta, kur labi skan rokmūzika (pateicoties koka apdarei?).

4/12/24 07:55 pm - [info]ulvs

Interesanti, ka P.Higs (teorētiskais fiziķis, "higsa bozons", utt.) nomira tieši tajā dienā, kad bija pēdējais saules aptumsums (8.aprīlis):
https://en.m.wikipedia.org/wiki/Peter_Higgs

4/12/24 11:42 am - [info]inese_tk - aprīlis

nostrādāju pēdējo dienu kvfr. tomēr jau bija labi, ka tā. vismaz tāds reāls noslēguma brīdis. ballīte bija jocīga - likās tā skaļi un jautri, bet pusnaktī visi pēkšņi pārvērtās par ķirbjiem - t.i. praktiski vienlaicīgi gāja prom un viss beidzās. bet nu daudziem šodien mēģinājumi un darbi, turklāt, ja tā būtu bijusi parasta ballīte, es pati droši vien būtu devusies ap to laiku prom. nepaspēju ar visiem parunāties. bija atnākušas neticami daudz brīvprātīgās un es runāšanos sāku ar viņām, domādama, ka ar pamatkolēģiem vēl paspēšu pēc tam. ir kaut kādas dažas šurimuri lietas, ko būtu bijis labi tomēr izrunāt. nāksies organizēt kafijas randiņus.
dabūju dāvanā ļoti skaistu albumu un fotogrāfijām un novēlējumiem. un šodien laikam beidzot jūtos kaut kā sērīgi par to, ka šis posms ir noslēdzies. drīzāk saldsērīgi, jo viņam tiešām bija pienācis laiks noslēgties.
tagad ļoti looking forward to ieiešana kaut kādā normālā ritmā.
Tags:

4/12/24 02:28 am - [info]eos

Tā ir viena no dienām
Tu pamosties un man saki
"Šodien ir fantastiska diena"
"Viss ir iespējams"
"Mēs mūs mīlam"


Mēs dzeram brokastu tēju, ir silti un jauki
Es saķemmēju Tev matus,
Tu sameklē man skapī saskaņotu uzvalku

Autobuss atnāk laikā
Blakus sēž smaidīgi cilvēki

Darbā Tevi apskauj un priecājas redzēt
Tu atver logu
Pa biroja galdu lēkā sauleszaķīši

Nostājies saulē un ievelc pilnas krūtis gaisa
Tad uz jogas paklājiņa, turpat darba kabinetā
Izstaipies kā kaķis

Diena ir sākusies

4/11/24 03:16 pm - [info]eos - Blogošana ceļ vibrācijas





.

4/10/24 06:58 pm - [info]ulvs posting in [info]pajautaa

Vai kursa docētājs ir tas pats, kas kursa izstrādātājs? Ja nē, kur varu noskaidrot kursa docētāja vārdu? Konkrēti interesē LU JF Juristu ētikas kursa docētāja ID. Pie kursa apraksta minēts "kursa izstrādātājs", tāpēc esmu spiests vaicāt šeit (rītdien diemžēl metodiķes nestrādā, un man vajag zināt ASAP).

4/9/24 11:25 pm - [info]zeme - sober

Kas man tiešām pietrūkst šī pusgadu ilgajā detoksā, tas ir buhāšana sabiedriskajā transportā un autoostās, kā arī vilcienu stacijās. Tiešām patika.

4/9/24 01:17 pm - [info]dienasgramata

DELFI: Pagājušajā nedēļā ekpolitiķis Aldis Gobzems savā baumu lapā lēsa, ka pēda piederot apbedīšanas biroja "Likteņsvece" īpašniecei Unai Auziņai. Pati Auziņa, "Delfi" uzrunāta, šīs spekulācijas nekomentēja vispār.

4/8/24 11:14 pm - [info]likcepure - Apdeits

Nesen ar miligramiem pasērfojām pa savas cibas pirmsākumiem (manā gadījumā tas bija vēl ar citu jūzerneimu). Interesanti vērot, kā nostabilizējas personība un kas konkrētos posmos ir bijis svarīgi - kad runāt aforismos (gandrīz visu laiku), kad būt abstrakti ironiskai un kad atkal brīvai meža pancenei. Uz šīs nostalģiski saldsērīgās nots nolēmu kaut ko beidzot ierakstīt, lai arī, galu galā, džims un citi mani neizmet no frendiem.

Pagājušais gads bija visnotaļ apātisks - nekas tāds īsti nenotika. Lielākoties darīju tikai pašu nepieciešamāko, nebija daudz jaunu piedāvājumu vai pašai savu ideju, nekādu lielu ambīciju vai pavērsienu privātajā dzīvē. Vienkārši slīdēju dzīvei cauri bez īpaša prieka, bet ne arī ar lielām ciešanām. Iespējams, ka tagad to var uztvert kā tādu gatavošanos un nobriešanu šim gadam.

Pagājušā gada izskaņā - 3. decembrī - izgāju savu pirmo dzīves tehnisko apskati (man ir vecs volkswagen passat, ja nu kas) un pēc tam ieraudzīju pozitīvas ziņas grūtniecības testā. Drīz vien arī sāku just konstanti sliktu dūšu, laukā visu laiku bija tumšs, man lielākoties pilnīgi neko negribējās un mocīja finansiāli un citi praktiska rakstura uztraukumi. Otrais trimestris nāca ar augšāmcelšanos, strauji uzlabojoties fiziskajai un arī emocionālajai pašsajūtai. Pazuda fatalitātes filtrs pār visu un atnāca kaut kāda paļāvība, ka viss nokārtosies. Šobrīd ir lērums dažādu praktisku lietu, ar ko jātiek galā, jo plānojam arī pārvākšanos un vēl šomēnes vienu lielāku (simboliskā nozīmē, heh) ceļojumu, un tad vēl visa bērnam nepieciešamā inventāra vākšana, e-pasti ar grāmatvedi un tā tālāk. Aizvadu arī savu ilgāko periodu pilnīgi skaidrā kopš droši vien pusaudžu gadu vecuma. Saprotu, ka šis ir noticis savā ziņā piespiedu kārtā, līdz ar to secinājumi nav objektīvi, tomēr, izrādās, dzīve nemaz pārāk nemainās. Vienīgi ir brīži, kad tiešām gribētos kaut uz mirkli drusku distancēties no realitātes un nav kā - atliek skrollēt vai skatīties "slavenības bez filtra", bet no tā labāk nepaliek. Un, jā, pavasara saulīte dikti aicinoši sauc pie terašu bērziem tecināt pirmo baltvīnu.

Ir tikai divas lietas, kas mani nomāc. Viena ir tā, ka es netieku uz priekšu ar vienu lielāka formāta darbu, kas man būtu drīzumā jānodod. Ne man tas darbs ir nepatīkams, ne kāda cita vaina viņam, vienkārši kaut kāds bloks. Jūtos kā studente, kas nevar saņemties bakalauram, un ar katru dienu arvien vairāk tuvojos brīdim, kad man nekas cits neatliks kā ieslēgt kaut kādu turbo režīmu un rakstīt pa naktīm.

Otra lieta ir tā, ka man ir uzbrukuši laika uztveres traucējumi, kas mani epizodiski vajā no bērnības. Pat gūglējot par šo lietu internetā, nevaru atrast sev domubiedrus. Cilvēki dalās divās grupās. Ir tādi, kas nevar izturēt, ka ir jāiekļaujas kaut kādās laika struktūrās, jābūt kaut kur laikā, jāpaspēj lietas, nevar pārdzīvot, ka brīvā laika ir tik maz vai samierināties ar savu novecošanu. Un tad ir dažādi filozofiski raksti un diskusijas, kas izrāda apbrīnu laikam kā matērijai. Es šo savu traucējumu sakarā uz laiku raugos kā otrie, kā uz matēriju, taču ne ar apbrīnu, bet gan ar to aizkaitinājumu, kas raksturīga pirmajai grupai. Nevaru izturēt pagātnes, tagadnes un nākotnes konceptu, tas liekas tik dīvaini, absurdi, bezjēdzīgi - caurām dienām sērfot starp šiem trim stāvokļiem, kaut kur starp tagadni, atmiņām un plānošanu. Bet es reizē nevaru piedāvāt labāku alternatīvu, pat ja man kāds teiktu - ok, dzīvosim, kā tu gribi.

Sāku un beidzu ar sērforšanu. Tās, starp citu, ir vienas no manām ilgām - būt sērferei spilgti rozā šortos, veselīgu ādu un ar drusku jau bezgaumīgi krāsainu dēli.

4/8/24 02:19 pm - [info]zeme

Kurš dalbojobs izdomāja un sāka ražot plastmasas korķīšus limonādēm, minerāl ūdeņiem un citām pudelēm tā, ka tie atskrūvējot paliek tādā tievā mazā plastmasas gabalā klāt pie pudeles? Visām ne, bet lielai daļai pēdējā laikā tāda hu uiņa ir parādījusies.

4/7/24 11:04 pm - [info]inese_tk - aprīlis

šon pa ilgiem laikiem (tik ilgiem, ka es pat neatceros, kāds tags jāliek eckursiju postiem) beidzot kaut kur izbraucām. gribējās kaut kur, kur ir liela iespēja, ka neviena nebūs. tāpēc izvēlējāmies Cirgaļu iekšzemes kāpas. tur tiešām neviena nebija. nogājām ~10 km, lielākoties pa nelieliem meža celiņiem, daļu pa slapju zampu un mazu, mazu gabaliņu pa mežtaku (posmā Spicu tilts - Zaķi). maršrutu izdomājām uz vietas, sākot iet (un tāpēc dabūjām arī labi pabrist pa zampu, bet man patika). ejot dabā man gadās visādas reizes. mēdzu, piemēram, atrast visādus kaulus vai praktiski pilnas komplektācijas brieža skeletu vai retas sēnes, piemēram, koraļļu dižadateni. šoreiz bija kaku diena. manliekas, nekad neesmu vienā gājienā redzējusi tik daudz kaku. spriežot pēc kaku daudzuma, tur mīt milzīga staltbriežu un stirnu populācija. bet interesantākais laikam bija vilka kakas divās vietās - diezgan patālu viena no otras. vienā bija arī pēdas. LV vadošā vilku pētniece teica, ka visai drošticami, ka vilki. vēl bija medņu kakas, mežacūku kakas un tad vēl dažas kakas, kuras neatpazinu. brīvākā brīdī papētīšu. man bija aizdomas arī par lāča pēdām, bet ļoti neskaidras, gan jau wishful thinking.
par zvēru kakām
pēdu un kaku noteicējs
par vilku kakām
par medņiem un viņu kakām

pēc tam izmetām vēl līkumu līdz Kalamecu gravai. bijām tur jau bijuši vismaz vienu reizi (manliekas, ka divas), bet citā gadalaikā, kad tur ir maz ūdens. šobrīd bija daudz ūdens un daudz vizbulīšu un bija ļoti skaisti. līdz Markuzu gravai šoreiz bija slinkums iet, jo bijām jau piekusuši Cirgaļos.
pēc tam ilgi, pa diagonāli no Gaujienas uz Variņiem, caur Vidagu, braucām pa bezgalīgu un sūdīgu meža ceļu, lai paskatītos uz Vulfa medību pili/Lazdiņu pili, kuru Smiltenes pašvaldība aizlaidus pilnīgā postā. 10 gadus vecs raksts

4/7/24 10:52 pm - [info]inese_tk - aprīlis

jauns.lv: Agrākais degunlācītis nu godājams par Dienvidamerikas koati, jo koati ir šīs sugas iezemiešu lietotais nosaukums, kas aizgūts un izmantots arī vairākās citās valodās. Savukārt deminutīva izmantošana mainīta, lai neradītu apmeklētājiem familiāras asociācijas ar dzīvnieku.
Tags:

4/6/24 10:56 pm - [info]zeme

Sapratu kas man te dzīvoklī pietrūkst. Neesmu šogad sarūpējis noplēšamo kalendāru. Nu skuij sņim.

4/5/24 11:38 am - [info]dienasgramata

no šodienas epastu sadžektiem: "The Reason You Can’t Meditate is the Same As Why You Remain Miserable"

4/5/24 01:20 am - [info]eos - “Skaistā dzīve”

Mēs šovakar sākām plānot sestdienu. Brīva diena mums abiem. Mēs noteikti gulēsim vismaz līdz desmitiem. Tad es viņai uztaisīšu brokastis. Putru un pankūkas ar džemu. Padzersim karstu tēju.

Brokastu laikā būs klusums. Vajag pamosties. Tad paspēlēsimies ar kaķiem. Tie priecīgi skrien pakaļ bumbiņām, tvarsta plīša putniņu, iesietu
koka kātā. Pēc tam mēs sataisīsimies uz pilsētu.

Dosimies apskatīt mākslas galerijas. Pasēdēsim picērijā, pusdienās apēdīsim picas. Nesteidzīgi un laiski, kā gurdeni kaķi, dosimies klaiņot pa Rīgu drēgnā pavasara rītā. Varbūt sarīkosim pikniku Ķīnas namiņā Kronvalda parkā.

Atpakaļ brauksim, kad būs apskatītas galerijas, noklausīts kāds koncerts, mūsu ziņkārīgās acis būs novērtējušas, kas jauns vietējo dizaineru veikaliņos.

Mēs daudz strādājam, bet vēl vairāk atpūšamies. Daudz meditējam, bet vēl vairāk esam māte un tēvs.

Viņu sauc Rasa, un viņa strādā veseļotavā. Viņa sākumā bija fizioterapeite, tad vēl mākslas terapeite, tad vēl mūzikas terapeite, tagad viņai vienkārši ir savs kabinets. Pie viņas var tikt, ja rehabilitologs nosūta. Viņa cilvēku izceļ ārā no panīkuma. Ja Tev ir mazs dzīves besītis – samīcīs Tavu ādu, liks besīti uzzīmēt, izdauzīt uz ksilofona. Beigās paprasīs, uz cik desmit ballu skalā jūties. Samīļos un pateiks, ka viss vienmēr var palikt tikai labāk. To pateiks tādiem vārdiem, ka iziesi no kabineta optimisma pilns.


Man pašam darbs līdzīgs. Sākumā strādāju ar neredzīgiem bērniem, tad ar autiskā spektra bērniem, tad ar bērnudārza bērniem no nelabvēlīgām ģimenēm, tad ar pieaugušajiem, nu atkal mācu visus, kam vajadzīga ticība saviem iekšējiem spēkiem. Plaša spektra pedagogs. Mani var atrast kabinetā ar nosaukumu “metodiķis”. Kādā skolā, kura ir mazliet ārpus Rīgas.

Kad mēs atbrauksim mājās, droši vien gulēsim. Jo kaķiem patīk ar mums kopā gulēt uz lielā dīvāna. Pēc tam ēdīsim. Dzersim tēju. Atkal gulēsim.

Paskatīsimies kādu multfilmu. Ja ļoti sagribēsies strādāt, tad es varēšu rakstīt pasaku, viņa to ilustrēt. Vai arī mēs varēsim iedziedāt kādu duetu. Kaut vai Menueta “Viņi dejoja vienu mūžiņu”. Kā saprotat, vārdus mēs mainītu, mūzika paliktu.

Mums patīk arī taisīt intravertu diskotēkas. Tas ir tā, ka Zūmā saslēdzas astoņi intraverti. Ekrānā nav neviena. Katrā no astoņiem lodziņiem pēc kārtas skan dziesma. Pārējie intraverti to klausās un sēž deju plača (savas istabas) malā uz dīvāna un skatās pa logu. Patiesībā viņi ļoti jūt līdzi melodijai un savā iztēlē kratās uz visām pusēm kā traki. To tikai nevar redzēt. To var iztēloties. Arī tas jau ir daudz.

Mēs esam spēlējuši arī melanholiķu teātri. Atnāk skatītāji, divi aktieri nosēžas uz skatuves atrotītām piedurknēm un skatās uz zilu gleznu, kas tiem nolikta priekšā. Skatītāji arī tiek aicināti vērot zilo gleznu. Gleznā ir tikai maiga zilā krāsa. Pēc piecām minūtēm viens no aktieriem sāk raudāt.
Tad raud otrs. Pēc brīža publikā viens pakaļ otram visi sāk raudāt. Šņuksti un stenēšana, vaimanas un smiekli sāk mīties zālē. Tas viss kļūst skaļi un vēl skaļāk, līdz pēdējais skatītājs vairs nespēj raudāt un sāk skaļi smieties.

Tad trešais aktieris zilo gleznu no skatuves nones un tās vietā noliek dzelteno. Visi skatās uz to. Pēc brīža abi pirmie divi aktieri paspiež viens otram roku. Sāk teikt komplimentus. Pēc iespējas grandiozākus “Tu esi tik skaists, ka Tu varētu pāvam asti dekorēt ar savu acu skatienu” un “Tava roku veiklība ir tāda, ka Tu varētu žonglēt ar piecpadsmit karotēm gaisā vienlaicīgi”. Visi skatītāji tiek aicināti teikt arī komplimentus blakus sēdošajiem.

Pēc brīža visi ir brangi salielījuši un izteikušies uz otru, saņēmuši fantastiskus komplimentus un teju levitēdami atstāj teātra telpas. Visiem pieauguši spārni, pirms tam izraudot visu, kas turēja pie zemes.

Šādas izrādes prasa daudz enerģijas, bet mēs ar Rasu priecājamies tās vadīt. Efekts parasti turas divas nedēļas no vienas pusstundu garas izrādes.


Sestdienas vakarā der pastaiga pa mežu. Dažreiz mēs ņemam kaķus līdzi mugursomās ar iluminatoriem. Kaķi prot prasīties ārā, ja vajag uz tualeti. Mēs tad kāpjam kalniņā un atkal taisām pikniku. Pikniks saulrietā ar diviem kaķiem un diviem mīlētājiem. Mēs tādu gleznu plānojam pasūtīt.

Sestdienas pašā vakarā galva ir tukša no visa, kas noticis. Daudz iespaidu, kustību, mākslas un mūzikas. Rasa dziedina kaķus, tie nevis viņai guļ virsū, bet blakus.

Medicīna un pedagoģija. Tās saiet kopā vārdā “doktors”. Doktors “docē”. Docēt nozīmē mācīt. Zināšanas dziedina.

4/4/24 08:33 pm - [info]ulvs - Enough has been said :-)

The new god

4/4/24 06:32 pm - [info]inese_tk - aprīlis

aprīli nerakstīšu, bet gribu pierakstīt aizvakardienu. man viņa patika.
no rīta diezgan vēlu izkasījos uz biroju, braucu, pa ceļam atnāca ziņa no JRT Daces, ka piedāvājumā ielūgums uz Šmita filmas pirmizrādi vakarā. sākumā domāju, ka - ai nav variantu. nobraucu birojā, noskaidroju, ka K arī netiek, bet sāku domāt, ka varbūt tomēr kaut kā jāizgrozās un jābrauc, īpaši ņemot vērā to, ka nākamajā dienā tāpat biju plānojusi uz Rīgu. bet - man vajadzēja papildus drēbes plānotajam temperatūras kritumam un atstāt kaķim ēdienu.
tad nu pusdienu pārtraukumā braucu atpakaļ uz Smilteni, paķēru drēbes, izliku kaķim ēst, sarunāju ar kaimiņieni viņa pieskatīšanu un skrēju atpakaļ uz Valmiermuižu. iekļāvos pusotrā stundā, ieskaitot degvielas uzpildi. no diviem līdz četriem bija svarīga sapulce, uzreiz pēc tās lecu mašīnā, skrēju uz Mūrmuižu, lai atstātu zirgam vitamīnus un uzliktu segu. zirgi bija ganos, iemetu segu mašīnā un braucu uz ganiem. uzliku segu un skrēju uz Rīgu. apm 18:20 biju Rīgā, atstāju mašīnu cirkā, un gāju uz JRT. pa ceļam uz Baronielas jau pa gabalu ieraudzīju Briedi, kurš runāja ar Dakšu. Briedis mani ieraugot jau uzreiz sāka vilkt no somas ārā kartīti ar Bībera autogrāfu - es biju pieteikusi, ka tādu gribu, bet man nebija licies, ka es to tik drīz dabūšu. kas attiecas uz Dakšu - vakar, t.i. trešdien, bija plānota viņa izdotas grāmatas atvēršana VM vēstniecībā, bet Dakša vienkārši neatbildēja ne uz kādām manas kolēģes ziņām vai zvaniem. es gan nokautrējos viņam kaut ko teikt, tikai aizsūtīju kolēģei ziņu, ka viņš ir sveiks un vesels un nav tā, ka neatbild, jo ir komā slimnīcā vai bandītu nolaupīts. grāmatas atvēršana vakar tā arī nenotika. palūdzu Briedim divas Bībera autogrāfa kartītes, sakot, ka tūlīt satikšu kursabiedreni. tad Briedis sāka māt kādai sievietei un paziņoja, ka tur nāk Edvarta Virzas mazmeita. kamēr viņa pienāca, es paspēju pastāstīt Briedim, ka eksistē fotogrāfija, kurā kopā redzams gan Virza, gan Otto Grīnbergs (un vēl bars ar citiem cilvēkiem). kad viņa pienāca, viņš mani stādīja priekšā kā Kurcija draudzeni. tad es ātri soļoju tālāk uz JRT, jo gribēju paspēt pirms izrādes paklīst pa teātri. tas bija jocīgi. tiešām ļoti jocīgi. ļoti gribu kaut kad aiziet papētīt aizskatuvi un tehnisko valstību. skatītāju zona jau ļoti skaista. un tiešām neož pēc remonta. satiku dažus vecos kolēģus. ar dažiem mulsi patērzējām. tad gāju meklēt savu vietu balkonā. kaut kad pēdējā brīdī ieradās Sandra. tad mēs skatījāmies filmu. tas arī bija jocīgi un varbūt drusku par garu un man grūti iztēloties kā tā filma izskatās tiem, kas neko nezina par to, kā patiesībā rodas teātris. pēc filmas grozījāmies apkārt, jo likās, ka ja jau pirmizrāde, tad būtu jābūt furšetam. bet mana bijusī priekšniece teica, ka furšets nav plānots. tad mēs ar Sandru gribējām aiziet uz vienu dzērienu kaut kur. gandrīz aizgājām uz Teātra bāru. kam viņš tagad pieder? liekas jocīgi, ka izskatās joprojām tāpat. tikai vaiba nav. bet tomēr tur nepalikām, jo tur nebija ne Krušovices alus, kuru gribēju es, ne sidra, kuru gribēja Sandra. Sandra aizvilka mani uz Alus muižu Ģertrūdes ielā, paņēmām pa dzērienam un papļāpājām par visādām drūmām tēmām, bet tas bija jauki. tad no nirvanas mēģa atnāca mans dzīvesdraugs un mēs gājām uz cirku pēc mašīnas un braucām nakšņot uz Saļiku.
man kaut kā ļoti patika šīs dienas savādais virpulis un likās arī kaut kā maģiski pirmo reizi atkal būt jaunajā vecajā JRT ēkā ar tikko no Brieža dabūtu Bībera autogrāfu kabatā un skatīties filmu par JRT, kurā dažviet varēju redzēt arī sevi.

4/4/24 12:50 pm - [info]inese_tk - marts

marts )
Tags:

4/3/24 10:20 pm - [info]begemots posting in [info]pajautaa

Varbūt kādam ir kkur aizķērusies nevajadzīga grāmata no kuras vēlas atbrīvoties: Lukiāns, "Dievu,mirušo un hetēru sarunas"? padomjlaika tulkojums?

4/3/24 08:16 pm - [info]zeme

Pēc vakardienas mēģtelpas apmeklējuma (skuijviņzina kad tur pēdējo reiz biju), šodien klausos Nirvana. Pat ļoti labi skanēja.

Aber rītdien tas Beghemot džeka solo projekt koncis. Ja piever acis uz to, ka poļi spēlē dark country americana, tad to ko ierakstos dzirdēju, tāds tīri kvalitatīvs muzārs. Gabals ar Myrkur pat ļoti patika
Powered by Sviesta Ciba