Emotions

Not All

3/26/26 05:20 pm - [info]ulvs

Tīras vibrācijas no Sanktpēterburgas. Ļoti izjusts un viegls gars.

https://www.youtube.com/watch?v=kGHp2Ita5R8

3/26/26 01:42 pm - [info]sramgni - nm

Naktī bija slikti sapņi.

3/26/26 01:34 pm - [info]sramgni - peintres de kebabs

Man ir jauns tetovējums, bet tas vēl nav pabeigts, jo vakar noguru pēc pirmās kārtas. Lai arī vakar mazliet raizējos par to, vai tas nebūs pārāk blāvs, lai pēc pāris nedēļām redzētu, kur likt nākamo kārtu, šodien visu var redzēt, un ir skaidrs, ka problēmu nebūs. Joprojām neesmu iegādājies tetovēšanas mašīnu, jo tas nav tik viennozīmīgs lēmums – no vienas puses varētu tetovēt ātrāk, un nesāktu sāpēt mugura no saliekšanās, bet no otras puses tas nozīmētu, ka vajadzētu mācīties to lietot, un būtu bail pieļaut kļūdas.

3/26/26 01:33 pm - [info]sramgni - tradīciju

Es aizsāku jaunu tradīciju – spēlēt videospēles.

3/26/26 12:56 pm - [info]sramgni - labākas

Kas labākas – peles vai žurkas?

3/26/26 09:38 am - [info]sramgni - uz otru gadu

Es vidusskolā paliku uz otru gadu.

3/25/26 04:18 pm - [info]ulvs

Ej labāk turpināt domāt, ko kāds cits varētu par tevi padomāt. Tās domas ir tavas būtības un tava intelekta vērtas.

3/25/26 11:47 am - [info]ulvs - Nāvi Krievijai, lai dzīvo krievu tauta!

Šodien, 25. martā, Baltijas valstis atzīmē Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienu. 1949. gadā PSRS sāka uz Sibīriju izsūtīt Baltijas valstu polit/soc/milit-inteliģenci - spējīgākos, talantīgākos latviešus, lietuviešus un igauņus, ar mērķi iznīcināt šo valstu spēju organizēt kulturālu pretestību.

Starp viņiem bija arī mans vecvectēvs un vecvecmamma no mātes puses. Vecvecmamma atgriezās, taču viņas vīrs nomira Sibīrijā.

Es joprojām dažreiz aizdomājos par to, ka pēdējie vārdi, ko viņš dzirdēja, noteikti bija nevis viņa mīļajā, plūstošajā latviešu valodā, bet gan skarbi skanošā krievu valoda no kāda kareiva, sarga vai citas utubungas-kacapa puses, kurš viņu necilvēcīgi nobakstīja līdz nāvei.

Zīmīgi, ka šī Baltijas sēru datuma naktī Krievija veica limitētu iebrukumu Baltijas valstīs - Igaunijā ar sprāgstvielām pildīts krievu drons trāpīja Auveras elektrostacijas skursteni.
Tikmēr naktī LV un LT sprāguši no Krievijas un Baltkrievijas ielidojuši droni ar kaujas galviņām. LV - 400m no dzīvojamās mājas Krāslavas rajonā. LT - sazin kur. Paldies dievam neviens cilvēks šajos uzbrukumos nav cietis.

Iepriekš jau bijuši gadījumi, kur viņu ofšoru ēnu flotes kuģi pārgriež Igauņu-Somu un Latviešu-Zviedru komunikācijas tīklu zemūdens kabeļus. Neizbrīna NATO bezmugurkaulinieciskā rīcība - mūžīgais apīzments.

Apgalvojums, ka Baltijas jūra ir NATO ezers, ir absolūtākās pupu mizas. Ja tas būtu NATO ezers, tad, pirmkārt, tur nepeldētu neviens Krievijas ēnu flotes kuģis, kas pārkāpj starptautiskās varmākām-izvarotājiem noteiktās sankcijas. Ja peldētu, tos ātri vien konfiscētu NATO dalībvalstis, izsolot tos publiski un naudu pārskaitot Ukrainai.

Brīvas navigācijas tiesības nav absolūtas. Tām būtu jāpiemīt tikai tām valstīm, kuras ievēro civilizētu tiesiskumu nevis despotiju, kas konstruēta uz 90to mafijozņiku un PSRS drošības dienestu palieku HOMOEROTISKĀS laulības. Jā, tu nepārlasījies - vārds "homoerotiskās" lietots apzināti, jo tas ir viens no jautājumiem, kas ikdienā nodarbina krieva bezapziņu.

Esmu daudz pētījis viņu kultūru, viņu komunikatīvo manieri, valodas skanējumu, citu kultūras uzdošanu par savējo, utt.

Manuprāt, daudzu krievu problēma slēpjas faktā, ka viņi šai pasaulē ir nākuši kā homoseksuāli vīrieši, bet tā kā viņu valstī homoseksuāļus pazemina līdz necilvēka statusam, viņos mīt NĀVES BAILES, ka kāds uzzinās par viņu noslēpumu. Un šīs NĀVES BAILES arī pavada šos jaunos vīriešus viņu ikdienas gaitās. Viņi mazāk baidās no savas valsts post-mafijas varas, bet vairāk no līdzcilvēku brutalitātes, tiem kaut kā uzzinot, ka "viņš ir gejs".

Kāda, tavuprāt, ir cilvēka ikdiena, kurš dzīvo NĀVES BAILĒS? Šāds cilvēks agri iemācās DUBULTDOMU - domāt vienu, bet teikt citu. Voila - 21. gadsimta krieva dvēselīte DEMISTIFICĒTA!

Viņu leksikā ir labs vārds, kas raksturo šo pazeminātības stāvokli, kas nostiprinās, ilgtermiņā nevis pieņemot sevi, bet bēgot, izvairoties, neskatoties sev acīs, utt. Tāds cilvēks top par mankurtu jeb cilvēku, kas ir morāli, sociāli un fiziski degradēts un zaudējis savas kulturālās/sociālās saites, jo pārāk ilgi dzīvojis tādā pretdabiskā mentālas verdzības stāvoklī.

Krieva dvēseles ikdienu pavada konstanta mentāla analīze - "ir jāveic pasākumi, jāpieņem mēri, lai neviens nekad neuzzina, ka man patīk vīrieši!" - respektīvi, ir jākaujas, ir jākaro, ir daudz jādzer un skaļi jābļaustas, un, kad kaimiņš lūdz aizpist muti, jo sīkie guļ, tad nahuj ar cirvi to kaimiņu nocērt nost savas latentās, paniku raisošās homoseksualitātes vārdā.

Bēgot no savas seksualitātes ne to vien var sastrādāt.

Baltieši zina, kā komunicēt ar krieviem - jāatbild ar identiskiem mēriem. Ja ar krieviem cenšas pa civilizēto, viņi tevi vienmēr apmānīs un beigās nomelnos tevi. Jāsaprot, ka viņiem ir daudz lielāki info plūsmu resursi - ja viņi alkst iedzīvināt kādu domu pasaulē, viņi izmantos savus miljons trulos ruporus, kas aklās bailēs atkārtos varas paustos vārdus: "Mēs nākam laupīt, izvarot un nogalināt, lai mums nebūtu laiks nodoties homoerotiskām izklaidēm".

Manuprāt, katram dronam, kas ielido no Austrumiem, būtu jāseko atbildei no mūsu puses, taču 2x lielākai. Simplistiska formula: kairinājums no viņu puses noved pie 2x kairinājuma no mūsu puses, utt., ut.jpr. Tā mēs varam arī efektīvi testēt savas dronu tehnoloģijas.

Vienīgi gļēvi bezmugurkaulnieki var tikt iebiedēti ar mūsu homoerotisko kaimiņu draudiem. Papēti viņu draudu vēsturi pirms mīz - 99% gadījumu viņu draudi ir pupu mizas, jo nerezultējas ar izpildījumu un sekām.

Un kā, tavuprāt, Centrāleiropas valstīm būtu jākomunicē ar saviem homoerotiskaji-mongoloīdajiem austrumu despotijas kaimiņiem?

3/24/26 10:03 am - [info]sramgni - lati

Latvijas lati.

3/24/26 09:34 am - [info]inese_tk - marts

dienas stacionārs, tātad. es jau te minēju, kā es tiku pie nosūtījuma. ja mazliet plašāk, tad - šis "piedzīvojums" + visādi citi stresa faktori, tai skaitā situācija un atmosfaira darbā (un tas, ka man nemaz negribas strādāt, to, ko es strādāju), mani ap gadumiju bija diezgan ļoti nomākuši. es vispār necik nejūtos mērķauditorija pašenei, bet man bija domas par to, ka būtu ritīgi forši saslimt vai tikt pie kkādas traumiņas (viegls smadzeņu satricinājums, piemēram), lai vismaz uz brīdi visi un viss vnk atpistos no manis. + novēroju ķermenī visādas disregulācijas pazīmes - piem, mētājamies ar dzīvesbiedru dīvānā, bindžojam vieglu, fun, komforting seriku - ir cozy un nav nekādu ārēju stresa faktoru, bet es ik pa laikam saprotu, ka esmu nenormāli savilkusies un sasprindzinājusi visādas ķermeņa daļas. to pamanot centos tās apzināt atslābināt un dziļi paelpot, bet pēc brīža atkal un atkal konstatēju, ka saspringums ir back. sāka arī parādīties problēmas ar miegu. es lielāko daļu dzīves esmu pavadījusi ar miega traucējumiem, galvenokārt, nespēju aizmigt (un pēc tam pamosties), bet pēdējos gados situācija ir ievērojami uzlabojusies, tāpēc arī satraucos, jo ļoti negribējās, lai šis atkal sabojājās. nu un vnk visādi deprīgi simptomi, kā grūtības saņemties darīt jebko, arī tipa foršu, utt.
kādā rītā pie kafijas lasot ziņas, izlasīju par palīdzības anketu, ziņkāres dēļ aizpildīju un gandrīz uzreiz saņēmu ziņu, ka jau nākamajā dienā varu apmeklēt psihiatru. brīdi šaubījos, bet turpināju būt ziņkārīga un šo iespēju izmantoju (pēc nedēļas, nākamā diena likās too much). protams, dabūju recepti AD, bet iepriekšminētā saspringuma dēļ interesējos vai nevar dabūt nosūtījumu, pie deju un kustību terapeita (es pie tāda esmu gribējusi iet jau iepriekš, bet finansiālu un ģeogrāfisku apsvērumu dēļ nav sanācis). izrādījās, ka atsevišķi nevar, bet dabūju nosūtījumu uz dienas stacionāru, kurā ir iekļauts šis terapijas veids. pareizāk sakot, būtu jābūt, bet nebija.
parasti rinda uz dienas stacionāru Strenčos esot vairāki mēneši, bet es tiku pēc ~mēneša. godīgi sakot, efekts bija jau pirms es tur nokļuvu, jo pēkšņi kalendārā bija pārādījies datums, kuru gaidīt, jo tad es "saslimšu" un varēšu neiet uz darbu un veltīt laiku sev/pauzei. tas diezgan jūtami atlaida daļu no depra un jau likās, ka dzīvot kļuvis krietni vieglāk. nekādus medikamentus tā arī nesāku lietot.

sāku 11. fevrālī. uzzināju, ka dejas un kustību terapeite iet prom no darba, jauna vietā nav atrasta un šīs nodarbības man nebūs. uz drāmas terapiju nevarēju iet, jo esmu strādājusi kopā ar terapeiti pie vienas KVFR izrādes. atlika fizioterapija, mūzikas terapija, vizuālās mākslas terapija un psihologs.
fizioterapija - laikam jēdzīgākais, ko es tur dabūju un darīju.
mūzikas terapija - diezko neklikšķēja ar terapeiti. mazliet saprotamāka man viņa kļuva, kad uzzināju, ka gandrīz visu mūžu nostrādājusi par mūzikas skolotāju un par terapeiti izmācījusies tikai kovidlaikā. viņa bija ļoti tendēta uz padomu došanu, tai skaitā tādu, kas pēc maniem standartiem atbilstu lekšanai Karpmana trīsstūrī. ar mūziku neko baigi nedarījām.
vizuālās mākslas terapija likās interesanta, bet tur savukārt knapi paspēju kko iesākt, tad dažādu iemeslu dēļ izkrita dažas nodarbības un tad terapeite vienkārši saslima un tā arī viss beidzās.
psiholoģe - brīžam likās ok, brīžam ne visai. kopumā radās iespaids, ka psihologs, atšķirībā no psihoterapeita ir visai bezjēdzīgs. piefiksēju, ka runājot ar viņu domāju par to, kā man gribētos par šo pieredzi pastāstīt un parunāt ar savu psihoterapeiti. not sure vai tas ir normāli vai nē.
visas nodarbības notika individuāli, man nebija nekas grupās (kā bija šai influencerei pirms ~10 gadiem Veldres ielā Rīgā). man īstenībā laikam būtu patikusi kkāda viena nodarbība nedēļā grupā. bet drāmas terapija laikam mēdzot notikt grupās. pārsvarā notika 9-12, nebija katru dienu (man gan arī katru dienu reāli nebija ko salikt, neies jau katru dienu runāt ar psihologu).
uzsākot un beidzot bija tikšanās ar dienas stacionāra vadītāju psihiatri - tā gan bija ritīgi forša un entuziastiska un, par laimi, necentās uzspiest AD lietošanu.

vai realitāte atbilda manām ekspektācijām? laikam īsti nē, galvenokārt tāpēc, ka nebija tas, ko es gribēju visvairāk - kustību terapeits. bet nu bija daudz fizioterapijas, tas arī bija kūl. vai es ieteiktu šo citiem? noteikti, īpaši, ja ir pieejamas sociālās garantijas t.i. apmaksāta slimības lapa + jūs nepazīstat nevienu no terapeitiem un ir pieejama pilna programma.
nu vienīgi vēl es novēroju, ka tur tie speciālisti ir pieraduši drusku pie citādākiem gadījumiem - nu tādiem, kuri visdrīzāk pievērš daudz mazāk uzmanības savai iekšējai pasaulei. nu vai nepievērš vispār. nu un vēl, varbūt izklausīsies augstprātīgi, bet brīžam tur bija tāda lauku un varbūt arī neprofesionalitātes sajūta - saistīta ar speciālistu savstarpējām sarunām, visādiem stereotipiem, padomu došanu un tā.

reālie un taustāmie ieguvumi - iespēja mēnesi neiet uz darbu, netērējot atvaļinājumu un saņemot piķi. reāli atpūtos no dirnēšanas pie kompja - es gan dirnēju arī Heroes, īpaši sākumposmā, bet laikam ejot to darīju aizvien mazāk un atsāku lasīt grāmatas. man jau kādu ilgāku laikposmu bija palicis grūti to darīt. izlasīju veselu čupu. ļoti minimizēju smēķēšanu. pārstāju pirkt paciņas, tik drusku pastreļīju dzīvesbiedram tabaciņu. fizioterapija bija forši, vajadzētu tik turpināt iesākto. man bija licies, ka brīvajā laikā pievērsīšos mājsaimniecībai un revidēšu skapjus utt. - tas nenotika, ģemperi joprojām gāžas virsū, kad atver skapja durvis. bet bija tiešām foršs un silts un mierīgs un rūķīgs laiks pa māju ar dzīvesbiedru. skaista ziemiņa bija.

3/23/26 07:47 pm - [info]ulvs

Ja man kādreiz būs sava rokgrupa, es to nosaukšu "Cik bagātniekus tu esi nogalinājis dzīves laikā?". Nez, man liekas piedūrīgs nosaukums. Mērķis - proponēt jautājumā ietverto ideju. Es uz to visu skatos no sekojošā skatu punkta - ja cilvēks kaut kādu iemeslu dēļ sev nav vēl uzdevis šo jautājumu, tad mūsu mūzika viņu iedrošinās sākt apcerēt šo ideju. Jo vairāk cilvēki to apcerēs, jo lielāka iespēja, ka kāds rīkosies! Burvīgi!

3/23/26 03:46 pm - [info]eos - Vai matemātikai ir sakars ar sirds darbību?

"Saproti mani, kā gribi
Gribi mani, kā saproti
Man ļoti trīc Tavas rokas"

-Klāvs Elsbergs

Šāds uzraksts ir uz sienas Humanitārajā fakultātē LU.

Fizmatos nav nekā. Ēkā nav ne uzrakstu, ne daudz telpaugu, nav kaut kā tāda, kas raisītu piederības sajūtu. No ekrāniem redzama informācija, kurš šomēnes LU visvairāk ziedojis.

Šodien tas bija kliedzoši, jo es starpbrīžos lasīju grāmatu par skolu 1960-tajos gados "Lazdu laipa". Tai lauku skolai bija savas piederības zīmes. Birzs, koki, iekopti zaļumi.

LU Humanitārajiem ir savs mauriņš, ir liels sienas gleznojums. Viņi aizvien ir Visvalža ielā.

Es domāju - ceļ jau Torņakalnā šobrīd jauno ēku, kur būs filologi, juristi un citi. Jā, ceļ, taču vai sirdi rakstu mājas stūrakmenī kāds iemūrēja?

Kā šī ēka atšķirsies no citām universitāšu ēkām Liepājā, Ķīpsalā, Daugavpilī, Tartū, Klaipēdā?

LU ģerbonī ir ozols. Vai Torņakalnā ir iestādīts tas simboliskais ozols, kas ir ģerbonī?

Kas ir latviešu zinātnieks bez nacionālās identitātes? Varbūt jāuzdod šie jautājumi rektoram. Lai padomā, ka mēs vēl neesam roboti.

3/23/26 03:05 pm - [info]f3

Pavasaris Japānā ir atdzimšanas, prieka un jauna sākuma laiks. Šī gadalaika simbolika ir smalku, enerģijas pilnu rakstu kombinācija, kas atspoguļo harmoniju ar dabu. Meitene, kaķēns un putns - katrs no šiem elementiem sniedz kaut ko unikālu, paužot pozitīvas emocijas un mieru, kas raksturīgs pavasara atdzimšanai. Prieks, optimisms un mierīgā elegance, ko pavasaris ienes, ir klātesoša šajos simbolos, kas kopā rada harmonijas un cerības pilnu ainu.

3/23/26 02:55 pm - [info]dienasgramata

No noklausītajām sarunām - kāda sieviete līksmi uz Akmens tilta pa telefonu (krieviski): "Negribējāt krievus - saņemiet Ramadānu!"

3/23/26 02:54 pm - [info]dienasgramata

Raidījumā "Zināmais nezināmajā" kāda pētniece par jaunu vēža ārstēšanas metodi (uzbudināti): "Un, kas man ļoti patīk - ka tas aiziet arī līdz metastāzēm!"

3/23/26 02:46 pm - [info]ulvs

Sāku rakstīt rakstu par vienu no savām mūzikas mīlestībām, bet noslēdzu to par kolektīvo maģiju post-Epstīna pasaulē.

Biju nedaudz piemirsis, cik ļoti mīlēju A Silver Mt. Zion albumu "Horses in the Sky" (2005). Tā ir mūzika, kas man visspēcīgāk asocējas ar post-9/11 pasauli. Pasauli šokā. Pasauli, kas lēnām sāk nojaust, ka nākotne, iespējams, nebūs tāda, kā mēs vēlamies. Ļoti labi atceros to sajūtu, kad, braucot uz skolu kā sestklasnieks, jutu tādu kā strāvojuma nomaiņu - vecais ārā, jaunais iekšā, vecais ārā, jaunais iekšā. Tolaik vēl nesapratu, ka cvilizācija ieiet savā liminālajā fāzē (kad pirms pārdzimšanas cikla restarta viss saplūst - kad saplūst robeža starp krietno un nekrietno, labo un ļauno, gaismu un tumsu).

Īpaši spēcīgi šo mūziku ir klausīties post-Epstein pasaulē, kad civilizācija ir apzinājusies tos pilārus, uz kā tā ir būvēta pašos pamatos un pašā, pašā augšā. Tas, ko mēs redzam kā virsburžuāzijas/ vajadzību būt garīgi slimiem kropļiem, manuprāt, nav nekas vairāk kā viņu vēlme transcendēt šo zemo demiurgu irdīto pasauli, sasniedzot t.s. gnosis stāvokli. Viņu pielietotā metodoloģija ir ar parasto mirstīgo ļaužu dzīvību un morāli nesavienojama, pretdabiska, taču ļoti, ļoti potenta rituālā maģija, kas ieausta sabiedrībā un kultūrā tik dziļi, ka neviens pat nenojauš, ka savās ikdienas gaitās ņem dalību dažāda veida rituālos.

Teiksim, tavs darbs. Tu apmaini savu dzīvības enerģiju, savu potenciālu pret materiālās vērtības garantu. Solījumu. Fikciju.
Kāpēc bija esenciāli pāriet no zelta standarta uz fiat valūtu? Zelts ir ļoti potents elements. Tas, kuram ir zelts, ir reāla vara. Papīra nauda ir vērtības garants, kas atkarīgs no ļoti daudziem apstākļiem.

Runājot par materiālajām vērtībām, vislabākais to vērtības tests ir sekojošais domas eksperiments: iztēlojies pasauli, kas pēc dabas kataklizmas vai 3. pasaules kara civilizācijas atomgenocīda, tehnoloģiski/zināšanu jomā ir nonākusi atpakaļ 19. gadsimta sākumā, jo visa civilizācijas informācija tika pārnesta uz digitālo vidi, kas iznīka līdz ar elektrības un datu nesēju nāvi. Tāpat būs ar vērtības apsolījumiem, ko garantē noteikta politiskā iekārta vai vara - tai nomainoties, vērtības garants var pilnībā zaudēt savu sākotnējo būtību. Vai tādā pasaulē šī brīža šķietamā vērtība saglabāsies? Vai tā saruks? Vai varbūt pieaugs?

Līdz ar to mēs varam teikt, ka modernais cilvēks savu dzīvības enerģiju ikdienā rituāli ziedo pret vērtības apsolījumu, veicot noteikta veida paredzamas (rituālistiskas) darbības katru darba dienu. Jebkura rutīna ir rituāls. Varu pār sevi iegūst tas cilvēks, kurš iemācās to saskatīt un ielasīt šajos ikdienas rituālos SAVU UNIKĀLO REALITĀTES IZPRATNI.

Atmet sabiedrības uzliktos priekštatus, aizspriedumus un paš-kontrolējošās limitācijas. Sabiedrība apēd citādāk domājošos un izdirš tos psihenēs, kas kalpo kā īslaicīgās/ilglaicīgās aizturēšanas iecirknis garīgi neveselajiem - ne miņas no ārstniecības, ne miņas no apgaismes, ne miņas no cilvēka pašcieņas, kas ļautu cilvēkam tikt elevētam nevis iemītam dziļāk ūdens virspusē peldošajos sūdos; neviens jau nenojauš, ka tur, dzīlēs, viss ir mierīgi, viss ir labi).


d

3/23/26 01:33 pm - [info]f3

C6H12O6 → 2 CO2 + 3 H2 + C2H4O2


2 CO2 + 5 H2 → CH4 + 3 H2O


SO42− + 3 H2 → H2S + 3 H2O


C3H7NO2 → NH3 + CO2 + C2H4 + H2


2 C2H4O2 → C3H6O2 + CO2 + H2


CO2 + 2 H2 → CH3OH


C6H12O6 → CO2 + CH4 + C2H5OH + H2


2 NH3 + CO2 → (NH2)2CO + H2


CH3SH + H2 → H2S + CH4


3 CO2 + 3 H2 → C2H4O2 + H2O


C2H5OH → CO2 + CH4 + H2


4 H2S + CO2 → CH4 + 2 SO2 + 2 H2O

3/22/26 11:26 pm - [info]eos - Video par to, kā pareizi komplimentēt vīriešus un saņemt komplimentus

https://www.youtube.com/watch?v=lJKmwM2cNro

1. Darbā - komplimentēt pienākumu izpildījuma kvalitāti (performance)

2. Ballītē - komplimentēt apģērbu, mantas, kas pieder

3. Komplimentēt stilu. "Tas krekls Tev piestāv!"


Pat nezinot šo statistiku, ka sievietes saņem 75% komplimentu, bet vīrieši tikai 25% no visiem komplimentiem,

es jau kopš vidusskolas komplimentēju visus puišus, kuri glīti/jauki izskatās. Ar laiku viņi sāka mani komplimentēt pretī,
un tad jau mēs visi kopīgi sajutāmies mazāk vientuļi un nenovērtēti. Tas bija mūsu vidusskolas klases džeku life hack.

Klasē bijām 18 puiši un 7 meitenes, tāpēc nācās vien komplimentēt vienam otru :D

Tagad es esmu pasācis komplimentēt sievietes vecumā ap 60 par stilu. Dažām manās kompānijās
tiešām ir laba stila izjūta, gaume. Tā kā man ir stipri zem 60, tad viņas nepārprot.

Vispār komplimentus ir jāsaka bieži. Vismaz vienu nedēļā.

3/22/26 12:39 pm - [info]ulvs

Vēlētos izveidot profesionāļu komandu, kuri pēta aktuālo mākslu, apmeklē izstādes, iepazīstas ar māksliniekiem tuvāk un savās intīmajās sarunās noskaidro, kuru mākslu grasās iegādāties resursu rausēji. Kad tas tiek apzināts, tiek veiktas pārrunas ar mākslinieku. Un, ja viņš nepiekrīt atsaukt darbu no pārdošanas, tad tiktu rasts veids, kā kādā tumšā naktī komandas biedri vienkārši salauztu viņam pirkstus, lai būtu grūtāk nākotnē barot ;so finansiālās netaisnības mašinēriju.

Nāvi parazītu klasei, kas izmanto mākslu kā finanšu instrumentu, lai izvairītos no nodokļu maksāšanas. Nāvi mākslas un mūzikas pētniecībai, kuri sevi kastrējuši jau kopš pirmssākumiem, apzinoties, ka, ja runās pretī, granti netiks doti! Nāvi visiem, kuri klusiņām, pamzām, pamazām, pašiem neapzinoties, būvē šo iznīcības karaļvalsti.
Powered by Sviesta Ciba