vakar nolēmu, ka jādodas pastaigā un kā pastaigas galamērķi izvēlējos lidlu, kur grasījos tikt pie kādiem pāris mango. gājugājugāju un ne pārāk ļoti tālu no galamērķa satiku trīs savus šejienes biedrus, kuri pēc neilgas pastāvēšanas ielas vidū un apvaicājuma par maniem tālākajiem plāniem piedāvāja man doties skatīies skeiteru filmu, kurā bariņš ar cilvēkiem skaistos un prasmīgos veidos vizinās ar skrituļslidām pa sidneju.
tā kā mans mērķis bija pastaiga un ne tik ļoti mango, tad piekritu. kas gan bija arī drusku savādi, jo galvā tāds baigais pufeklis un detachment, kura dēļ īsti nebija nekas ko teikt. tāpēc es turpināju iet, tikai citā virzienā un nu jau ar cilvēkiem.

filma bija visnotaļ lieliska. esmu ievērojusi, ka ik reizi, kad skatos kaut kādas tādveida dokumentālās filmas, kurās cilvēki dara forši skaistas lietas, es arvien vairāk kaut kā give up on myself.

pēc filmas sanāca aizdoties līdzi cilvēkiem uz vienu no aberdīnas bāriem, kur nākamās vairākas stundas tika pavadītas dejojot pie brīžiem diezgan diskõmūzikas un visādi citādi senākām dziesmām, kas nereti bija arī tādas brīnišķīgi iepriecinošas attiecīgajā mirklī. sev par lielu pārsteigumu esmu kaut ko sabojājusi delnā, tāpēc rociņa tagad tāda tizli sāpīga. un protams, ka es ko tādu izdarīju nevis tāpēc, ka daudz laika pavadu pie datõra (un ļoti daudz no tā laika tieši mācību kontekstā), bet gan mēģinot veikt kaut kādas dzīves izklaides. ha, protams.

es nu dien neatceros, kad pēdējo reizi būtu darījusi kaut ko, ko varētu klasificēt par "ballīti".

šomēnes par renti maksāju ar braleti, darbā saņemtajiem tipiem un bankas pārskaitījumu vulgaris

atnācu pastrādāt uz bibliotēku, bet aizmirsu laptopam barības vadiņu paņemt
drīz sākšu badīgi izjust, cik ļoti man pietrūkst iepriekšējā darba šķietami nemirstīgais laptops

mm, bet vismaz jūra arī šodien ļoti pievilcīgs acu magnētiņš

and the walls start to close around me
and theres no where to run.
i breathe deep as i start to come down.
breathe so deep i feel i’ll drown.

nu labi
nav labi
bet nekas

galvā kaut kur burbuļo tāda drusku paralizējoša, bet vispār jau diezgan chilled panika, kas mērķtiecīgi atgādina savu you're not goodenough to do any of this. the only reason why you have achieved done anything, is because of all the support you end up getting.
bet pamazām, pamazām tomēr mēģinu likt kopā kaut vai to pašu maģistra darbu, apmeklēt lekcijas, lasīt mājasdarbu lapu kaudzes un visus pārējo. un domāt, ka kāds taču noteikti gribēs mani par testētāju šeit.
man šķiet, ka teikums es gaidu, kad šis viss būs beidzies ir kļuvis par tādu tukšu un nekam nederīgu frāzi. jo es labi zinu, ka, ja nebūtu šis, tad būtu kaut kas cits ikdienā.
ja man kāds kaut ko prasa, es joprojām nespēju aizbāzt sev muti, lai neizklausītos ļoti hopeful par nāktoni un ļoti tā, ka i have plans and things i want to achieve and get done. i have things under control

es jau sen kā esmu pārliecināta, ka high sense of responsibility ir vienīgais, kas ir kaut kāds dzinējspēks kaut ko vēl censties. vai ja ne censties, tad vismaz darīt.

i depend too much on the existence of others

kā cilvēkam, kam socialitāte šķiet ļoti sarežģīta lieta un tās kontekstā rodas daudz anxieties, man tomēr ir totāli noveicies ar tiem cilvēkiem, kurus varu atļauties saukt par draugiem
es gan arī zinu, ka neesmu diezko efektīva un kvalitatīva intereses izrādīšanā un vispār attiecību uzturēšanā..
bet ik reizi, kad ar kādu no viņiem sanāk padraudzēties, vienmēr drusku jābrīnās, ka tik visādi brīnišķīgi indivīdi ir validējuši manu eksistenci par gana labu, lai ar mani interaktotu. mau

iezūmējoties spoguļattēlā un pavērojot sejas ādu, ļoti labi varu redzēt, ka tā ir tāda kā novecojusi salīdzinājumā ar kaut kādiem vidusskolas laikiem
man tas šķiet tā forši
arī tāpēc, ka visi šie pēdējie desmit gadi galvā ir tāds dīvains laika ritējums, laika gaidīšana un laika pazušana. bet ķermenis tomēr to laiku sajūt un atspoguļo

aw, mans šovakara plānotais film buddy šobrīd uz kādu brītiņu ir arī mans study buddy - katrs skatāmies savos ekrānos un veicam mācības, lai pēcēk skatītos vienā kopīgā ekrānā un veiktu filmuskati ^.^

vakardien atgriezās kaut kāda drusku dzīvotmotivācija un vēlme pēc visādām nodarbēm un projektiem

lots of wishful thinking and pipe-dreams, but essentially no high hopes of genuine succes and readiness for rejection and failure. that's how i roll.
and it's fine.

things-that-i-want/need liste tik aug un aug
bet kamēr ikdienišķā eksistence grauž arvien lielāku caurumu manā bezdarbnieka makā, tikmēr arī no lietu ieguves lielākoties jāatturas

lai gan nesen māsa man atnesa monitoru no sava darba. tā ka ir arī lietas, pie kurām var tikt nevis ar finansiālu, bet gan fizisku ieguldījumu - nesu to mājās vienā rokā, bet ar otru roku stūmu velo. bija jāiet kalnup un pa visādi citādi brīžiem grubuļainām ietvēm. tas bija visnotaļ apgrūtinoši, but totally worth it!

neesmu pārliecināta, vai man izdevās šonakt iemigt, vai arī visa nakts bija plūstošs stream of consciousness.
neatceros nevienu pamošanās reizi, tikai būšanu nomodā. klausījos blakus guļošā kaķēna šņākuļošanā un rāmi skatījos istabas ļoti tumšajā tumsā.
vienā no reizēm, kad skatījos pulkstenī, bija jau gandrīz modinātāja laiks. gribētos gan domāt, ka kādā brīdī tomēr arī gulēju, jo šodien nav neesmu-gulējusi sajūtas.


biju jau morāli sagatavojusies šodien justies miserabļe, bet diena universitātē pavadīta visnotaļ labi - veiksmīgi izvairījos no jebkādām interakcijām ar klasesbiedriem

man droši vien ir kaut kās Stockholm syndrome pret/ar šo vietu
bet es jau kādu laiku jūtos tā, ka nebūšu gatava maijā sakravāt visas savas pekeles un atgriezties mājās
man gan arī šķiet, ka visus tos gadus, kamēr dzīvoju šeit pirmās izglītības laikā, es māju vietu kaut kā pārmērā idealizēju
tagad ir tā, ka viss šķiet vienlīdz vienaldzīgs un nomācošs

tās ir ļoooti retas reizes, kad saņemu kādu vizuālu iemūžinājumu šim manam mazajam čabulītim. pat pa šiem pēdējiem diviem prombūtnes mēnešiem viņš ir jau tik ļoti paaudzies

te vēl citi

pierast ir tik viegli.

aizpavadīju savu ekstendēto ciemiņu līdz autobusam. pārnācu mājās un ķēros pie drēbju sienasskapja iztukšošanas, lai sašļakstītu tajā balinātāju. tomēr arī šajā aberdīniskajā dzīvoklī ir jācīnās ar pelējuma apgrūtinājumu. bet nekas.
pabeidzu kaut ko rosīties, bet tā dīvaini, ka istabā vairs nav neviens cits, ar ko padraudzēties vai pabužināties.
ir vieglāk nepanikot. vai vismaz tā klātbūtne šķiet mierinošāka, ja tomēr smadzenes izdomā nodoties kārtējam anxiety/panic attack.

gaidu jaunnedēļu, lai beidzot sāktos mācības un galvu varētu aizbāzt ar aizņemtību mācībās.

negribējās piedrupināt savu galdu ar ēdienu, jo pēc tam jātīra un vēl tas paklājs
ēst māsas istabā, kamēr māsas nav mājās, gluži vienkārši ir dīvaini un kaut kā intrusive (mēs parasti vakariņojam tur kopā, sēdot dīvānos)
nevēlējos ēst stāvot
virtuvē nav krēslu, uz kā sēdēt
negribēju klausīties, kā nosūcējs, kas ieslēdzas līdz ar gaismas ieslēgšanu, konstanti dūc, bubina un citādi trokšņo
virtuvē nav logu (gaitenī arī ne)

tas ir tāds mazdrusciņ cits sensorais piedzīvojums, ēdot nedaudz bezgaismas apstākļos

optimism makes us angry
you don't get angry if you expect something to happen
/alain de botton on pessimissm

sēžu savā četrpadsmitstundīgajā autobuspārbraucienā no londonas uz aberdīnu
jau iepriekš zināju, ka šis nebūs nekāds glamūrkomforts. rēķinājos arī ar iespējamību, ka autobuss kavēs (un to arī pa veselu stundu darīja) kājas šķiet neērtas, krustkaulā sāka durt jau lidmašīnā no sēdēšanas, gaiss nāsīs šķiet apgrūtinoši sauss. bet es tā īsti nekā par to nejūtos.
tas viss bija antisipeitojams un es negaidīju. ka notiks kaut kas labāks.

bet pozitīvais šajā visā ir tas, ka varu pavadīt veselu dienu kā sēne, kas neko nedara tik vien kā šķaidu domas pa galvu

paldies, Juri
tieši laikā un vietā.

māsa šodien (un būtībā jau pēdējos ļoti daudzus gadus) nodarbojas ar manis tipošanu - pildīju testus, lasīju aprakstus un komentēju to atbilstīgumus. tāpēc šodien daudz sanācis domāt par darbību principiem un kas tos ietekmē:

hah, to sum it up
attiecības neprotu veidot un man ir unhealthy to principi, jo bērnībā tētis mani nemīlēja un viņš tad īsti man nebija, un es jutos viņa heotota līdz kādiem daudzpadsmit gadiem
ar cilvēkiem in general es neprotu veidot saiknes un komunikācijas un sociālu problēmu risināšanas, jo bērnībā mamma ar mani īsti nekomunicēja, tik ļāva augt pašai savā nodabā un neisesaistīja mani nekādās sarunās, kur es redzētu, kā citi risina komunikācijas
un on top of that man ir abandonment issues un anxieties, ka viss tūdaļ pazudīs un nav drošs, jo māsas no manis bēga (patiesībā jau nešana ūdenī dziļumā un uz balkona arī nepalīdzēja)


es par to smejos, bet patiesībā viss tas bernības sūds, kas vēlākos gados ir tikai atradis papildnostiprinājumus tā justies, ir diezgan traucējošs

vakar darba iedomājos, ka potenciāli šodien varētu strādāt no mājām, jo paredzētie pienākumuzdevumi neprasa dalību ofisā.
šorīt veiksmīgi nedzirdēju itin nevienu no modinātājiem un pamodos neilgi pirms deviņiem, jo sadzirdēju pirmajā stāvā teikumu, kurā vienkopus figurēja mans vārds un bulciņa


te vēl 19 dienas. sāk mākties virsū laika nervozitātes.

viens no socially inhibiting faktoriem pavisam noteikti ir tas, ka izjūtu iekšēju nepieciešamību pēc specific permissions, lai kaut kur-kaut ko drīkstu darīt/ierasties/atrasties/gribēt. man reti kad izdodas sajusties tik komfortabli citu cilvēku eksistencē, ka es pārstātu meklēt vai gaidīt šos permissions. ja izdodas, tad tie ir atsevišķi mirkļi. tas ir līdz tādam absurduma līmenim pat, i'd say. stulbi vienīgi, ka arī apzinoties nesanāk tik viegli kāpt tam visam pāri. daudz darba and shit like that.

tas visaptverošais nedrošums un kontanstā sevis šaustīšana par absolūti visu ir tik nogurdinoši. galīgi neiet kopā ar pēdējā laika nepatiku būt vienai.

sešpadsmit gados lasīju raimondas vazdikas dzejoļu grāmatu "rētas. zelts". kopš tā laika galvā aizķēries viena dzejoļa fragments
It nekad nav īsti labi.
Skrāpē iekšas nervu gali.

šovakar uzmeklēju, kāds tam ir turpinājums:
Nevajag jau tomēr
Bezcerību sēt.

It is always so reassuring when you fail to do sth that comes with instructions ending with "There is no way to perform this incorrectly."

fox: everybody left a trace
fox: you know
fox: cyril left hair on the terrace
fox: niki left bandages all over the place
fox: eva left dogpoo piles
fox: but i have not found a trace of you


vispār jau, ja atkāpjas no tā, ka bija ļoti lieliski redzēt visus šos cilvēciņus (un redzēt viņus vienkopus), tas bija arī ļoti mokoši, jo, you know, sociāli apstākļi (un kur nu vēl tik intensīvos formātos) vienmēr uzsit papildus self-despising un it's-not-like-i-can-contribute-to-their-quality-of-time
kas arī ir okēj
būtībā jau es braucu turp zinot, ka tā būs. paredzot šādas reakcijas vienmēr vieglāk koupot ar tām. piemetot vēl klāt skriešanu, paliek pat tā teju ciešami. bet nu again, ja negaida full-time-happy-fun, tad jau jebkas ir pietiekams.

ja man tik ļoti nepatiktu cilvēku sabiedrība, man daudz optimālāks variants šķistu kļūt pavisam hermitīgai.

šodien atlidinājos no nedēļas brīvdienām drēzdenē
tieši pēc mēneša lidinos atpakaļ uz aberdīnu
vajadzētu arī 25. augustā ieplānot kādu lidojumu

ieradāmies uz fredija dzimšanas dienu un droši vien, ka atstājām brrrīnišķīgu iespaidu viņa vācu draudziņiem
vakars beidzās ar cyril, kas kinda iemeta niki ugunskurā un rezultātā pusčetros naktī draudzīgi sēdējām slimnīcā, kamēr tiek apārstēti dūres izmēra second degree burns

bet vispār ļoti nesliktas brīvdienas
braukalējamies ar skrituļslidām pa drēzdeni un visādi citādi bumbulējamies apkārt
rīt plānā otrreiz kārtīgāk izpētīt četrstāvīgo outdoors veikalu, kurā ir tādas lietas kā baseins kajaku iemēģināšanai, lietustelpa waterproof drēbju iemēģināšanai, kāpšanas siena un sazin kas til vēl ne
cenas gan tādas, ka teju neko no tā visa nevar atļauties, bet nejau iepirkšanās dēļ turp dosimies.
un tam visam paralēli tieku izglītota kādi tik nav visādi veidi kā skotiski nosaukt vagīnu. kā arī citas skotu sarunvalodas lietas

Tu redzi tumšu un gaišu
Bet nevari kopā tās abas
Pa ūdeni nevari staigāt
Tu nevari kreisi un labi
Un uzbrūkot bēgt
Un kavējot pagūt


izvēļu nelietīgā puse ir tāda, ka tas vienmēr vismaz netiešā veidā nozīmē no kaut kā atteikties

ja neskaita to, ka man joprojām dzīve šķiet diezgan pretīga un bezjēdzīga vieta, tad vispār man pēdējā laikā mēdz arī patikt visādi apstākļi. vai vismaz atgriezies kaut kāds minimāls "well, this could be kinda entertaining" noskaņojums.
daļa no preferēto izvēļu iespējām gan galīgi nelīmējas kopā un atteikšanās kļūst neizbēgama.


jo vairāk atgādinu sev to, ka jebkā pastāvīgums ir pilnīgs bullšits, jo arvien vieglāk paliek visu pa druskai noskurināt. un ne tikai lietas un citi man apkārt ir nepastāvīgums, bet es pati arī. ļoti. pēdējos desmit gadus mētājos starp lēmumiem un vietām un lēmumu trūkumu. un tagad turpinu to darīt ar savu izvēli braukt prom bez konkrēta mērķa max ātri rauties atpakaļ, kā to vienmēr esmu darījusi mācību semestros.

ir tie formālie-konstruktīvie iemesli - grūti apvienot mācības, kurās daudz jādomā, ar darbu, kurā daudz visukam jāseko rūpīgi līdzi un jāsmadzeņo, jāanalizē. un nafig mocīties, ja var kaut kā vienkāršot..
bet tad ir arī visi tie iekšējie mazie muļķīgie durstīkļi. man šķiet, ka ar tur esošo daļēji reālo vientulīgumu citreiz ir vieglāk tikt galā, kā ar šeit esošo vientulīguma sajūtu (es tak zinu, ka nekāda vientulība šeit nav, jo apkārt tak visādi cilvēki, ar kuriem teorētiski var draudzēties. vajag tik tikt pāri sociālajiem anxieties un pašeksistences bezjēdzīgumu un lack of anything to offer un veikt kaut kādus plānus!)

neizdevušos plānu nedēļa
visu laiku kaut kas [ne]notiek

i've been so busy with fictional responsibilities that i've lost any substance/essence/quality of self

i hate feelings. all of them. emotional and physical.
varbūt kā izņēmumi varētu būt indifference un rāmi apātiska samierināšanās un okayness [p]ar visu.

mājāsbraukšana kādreiz vienmēr bijis tas brīdis, ko tik ļoti gaidugaidugaidu, bet tagad ir tāds meh, ka vienkāršāk būtu nekur nebraukt. vai arī aizbraukt tik uz kādām divām nedēļām, bet visādi citādi turpināt dzīvot te.
tagad man šķiet, ka būtu labāk toreiz aizgājusi no darba lv un strādājuši še kaut kādā vietā, kur varu atsēdēt stundas ar krietni minimālāku smadzeņu involvement'u.
nejauki gan tā teikt. sanāk tāds indirect aizvainojums visiem tīkamajiem radījumiem tur.

papinkšķēju, pasūdzējos. jāsakravā mantas un jākļūst atkal par eksternālu saulstariņu.

man ieteica pamēģināt kļūt par [de]motivational speaker/quote-writer

domaz ir tad, kad galvā tukšums

skatos uz savu ādu un tā izskatās tik nogurusi, izmocīta un nekvalitatīva.
viss laiks kaut kur aiztek un es tik skrienu un skrienu pakaļ kaut kādiem responsibiliti[ti]es, pati brīžiem nepamanot un aizmirstot, ka vajag vairāk laika pievērst mirkļiem un labsajūtām, vietu iekārtošanām un visādi citādi rūpēm par sevi un citiem ap mani.
conscious appreciation is what i need to invest in more. lai cik arī baisi nebūtu kādam ko tādu izrādīt.

man šķiet, es ļoti ilgstoši esmu domājusi, ka esmu visnotaļ patstāvīga būtne, kas diezgan normāli spēj dzīvot arī kinda vienpatīgi. kaut kādu krietnu laiku atpakaļ gan sapratu, ka tas ir pilnīgi delusional bullshit skatījums uz sevi. bez kaut kādu apkārtcilvēku palīdzības, supporta un guidance es droši vien būtu totally lost un incapable kaut-ko-jebko izdarīt. īpaši jau tādas ļoti konstruktīvās lietas. tur meklēt darbus, mājvietas, rūpēties par to, ka esmu reasonably paēdusi (as in, nepārtikt tikai no kaut kā viendabīga); sarakstu gan droši vien var papildināt arī ar jebkādu lēkumu pieņemšanu.
tad citreiz, kad man izdodas ar kaut ko tikt galā bez ekstra bakstīšanas vai palīdzības (īpaši jau tad, ja tas ir saistīts ar cilvēku interakcijām), tad sajūtos kā pelnījusi pati sev uzsist pa plecu, nu, tādā malacīte formātā. lai vismaz uz mirkli pārtrauktu to konstanto putting your self down for everything. nedaudz bezjēdzīgi gan, jo ikreiz, kad iedodu sev mental note, ka kaut kas ir varbūt sanācis, brīdi vēlāk sāku guilttrippot sevi par to.

vēl tikai 23h ar scheduled exam time, kas sadalīts pa septiņiem eksāmenu fragmentiem, un tad pirmais semestris no trim ir pa-pa-para-para-pa-beigts

dažkārt man ļoti patīk tā lēnītēm-vieglītēm vilkt pirkstu(s) pār virsmām un izjust, kā mainās virsmu faktūru radītie sensations pirkstā
tas spēj justies tā teju vai hipnõtiski

vakardien daļēji ielauzāmies bijušajā Homie house pagalmā. fredijs pārkāpa pāri sētai un atvēra vārtus no iekšpuses, jo neviens nebija mājās.
es satiku savu mīļoto velosipēdu felurian. viņas jaunā izmantotāja mēģina man apgalvot, ka viņai to vajag līdz semestra beigām, bet felurian tur sēž sarūsējusi un ar minimālu gaisa daudzumu riepās. fļeh.
dodoties garām mājai nedaudz vēlāk, fredijs pamanīja, ka kāds ir ieradies mājā un uzstājīgi zvanīja pie durvīm. tāpēc viņš un es, un viņa jaunā draudzene iegājām apciemot māju un parunāties ar vienu no tās jaunajiem iemītniekiem.
tur joprojām atrodas visādas mūsu laiku kopīgās lietas. mūsu kartītes pie sienām, šādas tādas fotogrāfijas, mana kinder punsch pudele (kuru savācu), fredijas mākonītis, kas bija ielīmēts logā, virtuves lampa, kuru vadis uztaisīja indrei.. tik daudz kas izskatījās tāpat. tikai citādāk tomēr.

nebiju pārliecināta, ka es vispār gribēju tur iet. tas bija totāli bēdīgi. un diezgan awkward, jo gesine galīgi nebija sajūsmā, es jutos distressed par viņas subtle neprieku un saskumusi par to, ka man reāli sāka pietrūkt visa tā sociālā kolektivizācija ar to čupu cilvēku, bet fredijs izskatījās diezgan oblivious par visu un tik turpināja kaut ko skatīties un meklēt, un pētīt un runāt ar to jauno iemītnieku.
bet laikam jau šis bija viens no tiem dīvainības mirkļiem, kurus es biju sagaidīju, uzaicinot viņus abus dzīvot pie manis un dodoties ar viņiem pilsētas apciemojumos.

tiktāl šodienas iepriecinošākais pavērsiens:
tiku pie aberdīnas universitātes bibliotēkas 3 months pass. tas nozīmē, ka man vairs nevajag katru reizi ierakstīties viņu žurnālā ar precīzu ienākšanas un iziešanas laiku. tas nozīmē, ka man nevajag vienmēr kontaktēties ar reception cilvēkiem, lai nāktu te strādāt/mācīties.

rakstot savu coursework atļāvu sev nelielu funkcionālās prokrastinācijas brīdi - nopirku vasaras lidojuma biļetes uz mājām un atpakaļ.
izvēloties reisus un pārvietojuma loģistikas sapratu, ka tā ir tāda ļoti mierinoša sajūta, kad savas 7h, preferences un komfortu sāc vērtēt augstāk par 20€

sistēmu integrāciju testētāja subtitle varētu būt you get to work only when ALL the stars align
mazās maukas šonedēļ to nav darījušas man derīgos laikos

nebija labākā diena, lai veiktu performance review sarunas. bet laikam jau darbā neviens tiešā veidā nav neapmierināts ar mani. tikai es pati.

ik reizi, kad atnāku uz web dev nodarbībām, man gribas vienkārši sēdēt un neko nedarīt. var jau būt, ka nebūtu nemaz tik neinteresanti viss tas html, css, php, mysql.. bet šobrīd viss jūtas tik ļoti mests virsū. mācībās kopumā plus vēl darbā. tādu mazliet apātiskumu dzen virsū.

te drīz būs narcišu sprādziens. tās jau ir kādus desmit centimetrus izlīdušas no zemes. es zinu, ka tas neko nemainīs manā šībrīža dzīvē, bet vismaz smuki izskatīsies.
kaut kad nedēļas nogales pusē te ieradīsies fredijs. neesmu viņu persõnā satikusi kopš mūsu deju ballītes rīta agrumā netālu no lidostas. viņš būs kopā ar savu jauno draudzeni. jauno, nevis tāpēc, ka viņi būu svaigi kā sākuši draudzēties, bet gan tāpēc, ka viņai ir krietni mazāk gadu. viņi dzīvos manā kaķu rezidencē. and i am looking forward to all the possible awkwardness that might cause.

stresursi

kā ceturtdienas pēcpusdienā iekāpu pidžamā, tā tikai tagad esmu nepidžamiskos apģērba gabalos ietērpusies. nodušojos, saposos. uztaisīju zaļumu smūtiju un oolong tēju. iededzu sveci. jāsaņemās, jāsaņemās, jāsaņemās. tagad man būs studydate with myself. vakardiena bija tik ļoti stagnācija. lielāko dienas daļu nosēdēju kā tāda sēne.

es nezinu, kāpēc es pēdējos divus gadus dzīvoju ar totāli delusional sajūtu, ka i can do this, jo ilgtermiņos viss līdz šim taču liecina par pretējo
daždien man ļoti sāk šķist, ka esmu izvēlējusies darīt kaut ko, kam man nepietiek kapacitātes. ne pacietības, ne zināšanu iegūšanas spējas. kur nu vēl tās kvalitatīvi apstrādāt.
teorētiski jau nekas mani nedzina mācīties. tikai tā bērnībā iekaltā ideja, ka tu taču esi tik prasmīga un gudra un blaah. more like "vienkārši šad tad paveicās" is what i am. gluži mierīgi būtu varējusi palikt par testētāju un rāmi mierīgi sēdēt uz vietas. tā vietā darbam pa virsu uzkrāvu vēl arī mācības.

īstenībā jau es nemaz negribu sūdzēties par mācībām. man te ir ļoti interesanti! tiku esmu drusku izbesījusies, ka tāda viena sēnes diena nedēļā rada jūtamu iekavētu darbu sajūtu.

ja atceros, ka jāēd un jāelpo, tad ir labāk

r: ok, tad esam vienlīdzīgā sniega nožēlojamainībā
r: tas noteikti nav pareizs vārds
r: nožēlojamībā
r: hm, valoda laikam nedarbojas tā, kā man gribas ><
k: darbojas gan
k: jo
k: es sapratu
r: ^^
k: tas taču ir valodas mērķis, ne? :D

manā iepriekšējā aberdīnas dzīvē bija tādi indivīdi kā fredijs un krietni mazāk komunicētas, bet eksistenciāli ļoti novērtētais niki
tagad manā jaunajā aberdīnas dzīves versijā ir tadi kursubiedri kā fred-the-ghana-man un nik-the-annoying-indian
redz, es pret visiem saviem klasesbiedriem izturos ļoti draudzīgi un pieklājīgi, līdz brīdim, kad viņi nesagrauj iespaidu par sevi un kļūst neciešami. fred un nik ir iekļuvuši avoid at all times kategõrijā. kas ir pilnīgs pretstats iepriekšējās dzīves fredijam un niki.

fred pēc tam, kad otro reizi lekcijā bija piesēdies pie manis sāka mani aicināt uz baznīcu un turpināja [in]directly to darīt arī pēc tam, kad biju pateikusi, ka nēpaldies, šāds piedāvājums mani galīgi neinteresē. un vēl taisīja man (kā viņš pats nosauca) beauuuuutiful questionnaire, kura bija tādi jautājumi kā have you ever been in love ar tickbox opcijām yes vai no. bet tā kā tas bija tickbox, tad varēja ieķeksēt abus. vēl tur bija jāizvēlas mīļākā krāsa no dropdown menu, kurā bija redzamas pašas krāsas, nevis to nosaukumi (uzdevums bija uztaisīt html formu kaut kāda random produkta atsauksmei). jāpiebilst, ka tā man netika iedota aizpildīšanai, bet redzēju tās tapšanu.

bet nik.. ai. man nereti gribas paņemt ķieģeli un mest viņam ar to. vai arī uzbļaut GET A GRIP.

man tagad ir mans electric heated blanket, kas saucās snug as a bug ^^ tas ir tik pūkains un mīksts. es tajā ietinos, ieslēdzu to un tad man nesalst (!!)

vakar kā tāda kārtīga ķirzaciņa strādāju universitātē pie loga tā, ka varēju sildīties saulītē. tas ļoti apgrūtināja laptopekrāna redzamību, bet bija to vērts. pēcāk uzgāju uz stiklotās bibliotēkas 9. stāvu, kur jutos jau pavisam kā tādā pirtiņā (nu vismaz salīdzinājumā ar parastajām aberdīnas mājām)

man ir nedaudz bail, ka mani jaunie draudziņi pagūs par mani aizmirst, kamēr atkal mētājos apkārt pa pasauli
nu, un varbūt ja ne gluži pilnībā aizmirst, tad pazaudēt visus to mazos vilnīšus, uz kuriem esam bijuši kopā. un es atgriezīšos un visi būs jau citos ūdeņos un es tik varēšu blenzt nesapratnē, ko tad lai nu iesāk.

man draudzēšanās ar cilvēkiem nešķiet nekas vienkāršs (un es vēlētos uzsvērt tieši to šķišanas daļu. gan jau ka ar kaut kādu attieksmes maiņu un vairāk centību un vienaldzību un whatnot, viss šķistu citādāk). un tie jaunie cilvēciņi, ar kuriem esmu mēģinājusi sakomunicēties, tas man nav nācies vienkārši. brucināt nost mūrus savā galvā un plēst nost izolācijas lentas. es pavisam noteikti zinu, ka viņi man ir daudz vairāk meaningful un important, kā es viņiem. bet tas jau man netraucē. man vienkārši ļoti nepatīk pazaudētu cilvēku sajūta. lai gan anv jau tā, ka kāds no viņiem man būtu baigais sirdsdraudziņš un uzticības persõna. (no tādiem taču esmu īpašī ļoti izvairījusies)