viens no socially inhibiting faktoriem pavisam noteikti ir tas, ka izjūtu iekšēju nepieciešamību pēc specific permissions, lai kaut kur-kaut ko drīkstu darīt/ierasties/atrasties/gribēt. man reti kad izdodas sajusties tik komfortabli citu cilvēku eksistencē, ka es pārstātu meklēt vai gaidīt šos permissions. ja izdodas, tad tie ir atsevišķi mirkļi. tas ir līdz tādam absurduma līmenim pat, i'd say. stulbi vienīgi, ka arī apzinoties nesanāk tik viegli kāpt tam visam pāri. daudz darba and shit like that.

tas visaptverošais nedrošums un kontanstā sevis šaustīšana par absolūti visu ir tik nogurdinoši. galīgi neiet kopā ar pēdējā laika nepatiku būt vienai.

sešpadsmit gados lasīju raimondas vazdikas dzejoļu grāmatu "rētas. zelts". kopš tā laika galvā aizķēries viena dzejoļa fragments
It nekad nav īsti labi.
Skrāpē iekšas nervu gali.

šovakar uzmeklēju, kāds tam ir turpinājums:
Nevajag jau tomēr
Bezcerību sēt.