man šķiet, es ļoti ilgstoši esmu domājusi, ka esmu visnotaļ patstāvīga būtne, kas diezgan normāli spēj dzīvot arī kinda vienpatīgi. kaut kādu krietnu laiku atpakaļ gan sapratu, ka tas ir pilnīgi delusional bullshit skatījums uz sevi. bez kaut kādu apkārtcilvēku palīdzības, supporta un guidance es droši vien būtu totally lost un incapable kaut-ko-jebko izdarīt. īpaši jau tādas ļoti konstruktīvās lietas. tur meklēt darbus, mājvietas, rūpēties par to, ka esmu reasonably paēdusi (as in, nepārtikt tikai no kaut kā viendabīga); sarakstu gan droši vien var papildināt arī ar jebkādu lēkumu pieņemšanu.
tad citreiz, kad man izdodas ar kaut ko tikt galā bez ekstra bakstīšanas vai palīdzības (īpaši jau tad, ja tas ir saistīts ar cilvēku interakcijām), tad sajūtos kā pelnījusi pati sev uzsist pa plecu, nu, tādā malacīte formātā. lai vismaz uz mirkli pārtrauktu to konstanto putting your self down for everything. nedaudz bezjēdzīgi gan, jo ikreiz, kad iedodu sev mental note, ka kaut kas ir varbūt sanācis, brīdi vēlāk sāku guilttrippot sevi par to.