vakardien daļēji ielauzāmies bijušajā Homie house pagalmā. fredijs pārkāpa pāri sētai un atvēra vārtus no iekšpuses, jo neviens nebija mājās.
es satiku savu mīļoto velosipēdu felurian. viņas jaunā izmantotāja mēģina man apgalvot, ka viņai to vajag līdz semestra beigām, bet felurian tur sēž sarūsējusi un ar minimālu gaisa daudzumu riepās. fļeh.
dodoties garām mājai nedaudz vēlāk, fredijs pamanīja, ka kāds ir ieradies mājā un uzstājīgi zvanīja pie durvīm. tāpēc viņš un es, un viņa jaunā draudzene iegājām apciemot māju un parunāties ar vienu no tās jaunajiem iemītniekiem.
tur joprojām atrodas visādas mūsu laiku kopīgās lietas. mūsu kartītes pie sienām, šādas tādas fotogrāfijas, mana kinder punsch pudele (kuru savācu), fredijas mākonītis, kas bija ielīmēts logā, virtuves lampa, kuru vadis uztaisīja indrei.. tik daudz kas izskatījās tāpat. tikai citādāk tomēr.

nebiju pārliecināta, ka es vispār gribēju tur iet. tas bija totāli bēdīgi. un diezgan awkward, jo gesine galīgi nebija sajūsmā, es jutos distressed par viņas subtle neprieku un saskumusi par to, ka man reāli sāka pietrūkt visa tā sociālā kolektivizācija ar to čupu cilvēku, bet fredijs izskatījās diezgan oblivious par visu un tik turpināja kaut ko skatīties un meklēt, un pētīt un runāt ar to jauno iemītnieku.
bet laikam jau šis bija viens no tiem dīvainības mirkļiem, kurus es biju sagaidīju, uzaicinot viņus abus dzīvot pie manis un dodoties ar viņiem pilsētas apciemojumos.