vakar nolēmu, ka jādodas pastaigā un kā pastaigas galamērķi izvēlējos lidlu, kur grasījos tikt pie kādiem pāris mango. gājugājugāju un ne pārāk ļoti tālu no galamērķa satiku trīs savus šejienes biedrus, kuri pēc neilgas pastāvēšanas ielas vidū un apvaicājuma par maniem tālākajiem plāniem piedāvāja man doties skatīies skeiteru filmu, kurā bariņš ar cilvēkiem skaistos un prasmīgos veidos vizinās ar skrituļslidām pa sidneju.
tā kā mans mērķis bija pastaiga un ne tik ļoti mango, tad piekritu. kas gan bija arī drusku savādi, jo galvā tāds baigais pufeklis un detachment, kura dēļ īsti nebija nekas ko teikt. tāpēc es turpināju iet, tikai citā virzienā un nu jau ar cilvēkiem.

filma bija visnotaļ lieliska. esmu ievērojusi, ka ik reizi, kad skatos kaut kādas tādveida dokumentālās filmas, kurās cilvēki dara forši skaistas lietas, es arvien vairāk kaut kā give up on myself.

pēc filmas sanāca aizdoties līdzi cilvēkiem uz vienu no aberdīnas bāriem, kur nākamās vairākas stundas tika pavadītas dejojot pie brīžiem diezgan diskõmūzikas un visādi citādi senākām dziesmām, kas nereti bija arī tādas brīnišķīgi iepriecinošas attiecīgajā mirklī. sev par lielu pārsteigumu esmu kaut ko sabojājusi delnā, tāpēc rociņa tagad tāda tizli sāpīga. un protams, ka es ko tādu izdarīju nevis tāpēc, ka daudz laika pavadu pie datõra (un ļoti daudz no tā laika tieši mācību kontekstā), bet gan mēģinot veikt kaut kādas dzīves izklaides. ha, protams.

es nu dien neatceros, kad pēdējo reizi būtu darījusi kaut ko, ko varētu klasificēt par "ballīti".