sēžu paliela izmēra lekciju klasē. abos telpas galos ir pa sienas pulkstenim. tie tikšķ tā, ka ik pa pussekundei dzirdu tikšķi, tikai pamīšus no vienas, no otras puses.
laiks klibo garām.

ieraudzīju kārtējo "unexpected error" paziņojumu un sapratu, ka no programmēšanas viedokļa, it is anything but unexpected. jo ja tas būtu truly unexpected, tad viss vienkārši nokrašotu, nevis parādītu civilizētu teikumu, ka noticis errors

unexpected error should be more like "we've been expecting for this baby to show up!" or "we were smart enough to foresee this thingy to fuck up"

divi no maniem klasesbiedriem ir Uche un Uchechi ^^

programmēšanas lekcijā pasniedzējs šodien teica:
void - you will get to know [it]

rīt no rīta lekcijas aberdīnā, bet es te vēl pa latvijas ceļiem vizinos

vilkukaķim vakar bija heartattack

viņš mīļojās pie manis gultā (kas ir totāli nekad nenotiekoša parādība, jo pie manis istabā viņš mīļojas tikai, kad sēžu pie galda vai uz paklāja) un tad aizskrēja driselēties ar brālīti
viņš ieklepojās tā, ka neizklausās pareizi. es kāpu ārā no gultas skatīties, kas notiek - viņš bija uz zemes uz sāna un es bļāvu pēc tēta, jo uzreiz bija saprotams, ka nav ok..
tās bija tik helpless pāris minūtes

iepriekš biju sastapusies ar dažāda veida nāvītēm - death by old age, death by disease at somewhat old age, death by choice. bet šis death by unexpected-sudden at young age.. puf

mazais susuriņš nebija vis nekāds maratōnists, bet gan sprintotājs, kas jau no sākta gala svilināja savas dzīvībiņas un ar pilnu joni metās dzīvē.
pirmajā dienā, kad izlaidām kaķīšus-brālīšus ārā, staigājāmies pa pagalmu kopā. atvilinājām kaķus līdz peku mežam, kur vilkukaķis ar tādu kārtīgu skrējienu devās uz sētu un lēcienā ieblieza ar seju tajā. divreiz pēc kārtas. man šķiet, ka tas varētu diezgan labi raksturot viņa entuziasmu un pieeju dzīvei.

pēdējā nedēļa ir ar tādām izteiktām atvadu iezīmēm un tas ir diezgan apbēdinoši
es zinu, ka 3.8mēneši nav daudz un es zinu, cik ātri tie paies, jo būs daudzdaudzdaudz [interesantu] lietu jādara
bet tas nemaina to, ka man ir arī bēdīgi. un dažubrīd jau drīkst arī pabēdāties

noderīgākā atziņa no pēdējās meditatīvās bļodu vibrāciju sesijas ir tāda, ka notikumiem nav jābūt spectacular katarsēm, ar kaut kādām odziņām vai kā citādi over the edge unique, lai būtu labi
man šķiet, ka citreiz es to nezinu

kolēģis bija gana draudzīgs, lai pagājušajā nedēļas nogalē paaicinātu mani līdzi uz lauku māju, kurp devās ar bariņu saviem draugiem
es pat neatceros, kad pēdējo reizi biju braukusi viesoties kādā ikdienā neapdzīvotā lauku mājā. hm, laikam jāņos. laikam jau nav tik sen, bet tas bija tik slikts laikmets, ka ir gan sen.

pavadīju daudz laika telpā, kurā vienīgais apgaismojums bija iekurtais kamīns. kamīns arī tāds, ka iemūrējums sienā bez nekādiem nožogojumiem vai durtiņām. tāds kā ugunskurs atstutēts pret sienu ^^

sestdienā, kad notika visa cītīgā klaiņošana un vāļāšanās pa vietējām trim pļavām un trešdaļmežainajiem brikšņiem ar kokiem-krūmiem-zaķupēdām, es vienā brīdī nedaudz apraudājos no tā, cik sniegs izskatās skaisti un tāpēc, ka es esmu diezgan netipiskos sociālos apstākļos kā tāds outsider, jo manai eksistencei tur bija vismazākais konteksts, bet ar visu to biju mierā un ne sapinusies iekšējos anxietijos. un arī tāpēc, ka dzīve ir drusku atguvusi kaut kādu formu. un ja ne jēgu, tad vismaz nav konstants slogs un apgrūtinājums, kuru gribas mest pie malas.
nu jā, bet tā es tur priecājos par sniegu un priecājos par pļavām un vienā brīdī sajutu, ka atkal vientulīgums sāk kost pirkstos. un vairāk par visu gribētos kādu draudzīgu ķermeni, kuru sajust sev blakām. nu, tādā draudzīgi koeksistējošā veidā. fiziski ar saviem receptōriem izjust, ka apkārt ir citi. un tā es uzsāku savu ilgo ceļu, kas jutās kā vesela mūžība un milzu attālumi. vieglā uzmanības novēršanās nebūt nepalīdzēja. bet tad, kad biju tikusi pāri tai pļavai un nonākusi līdz tur esošajiem cilvēkiem, soothing voice's draudzene mani ieraudzīja un apskāva. es vēl nodomāju, ka, he, redz kā - citreiz ļoti kārotas lietas pašas uzrodas. bet tad tik ļoti kaut kā sakautrējos par savu tābrīža needyness, ka nemaz nepateicu paldies un nenorādīju, ka tas bija pretty much the mest purrfect timing

mans jaunais menedžeris (nu, cik nu jaunais, ja maiņa notika septembra sākumā) ir ar ļoti atbilstošu vārdu - Jacobs:
gluži kā tāda šķīstošā kafija, viņš ir tāds-nekāds un savas intended funkcijas nejaudā adekvāti un uzticami veikt. ar visu to, ka atsevišķos brīžos rada cenības iespaidu

pirkstos vientulīgums kož

jau mēnesis bez unreasonabļe uzmācīgām panikām tikai tāpēc, ka kaut kādi iekšējie vai apkārtpasaules fiziskie apstākļi pamainījās uzreiz nesaprotamā virzienā, self-hatred fits un rītiem, kad pirmā doma ir būtu jau labāk nepamodusies
arvien biežāk sāk izdoties atgriezties pie kādreizējā viedokļa, ka dzīve ir bedre, bet sūdu bedrēs aug saulaini dzeltenie ķirbji; viss ir vienkārši un smieklīgi; pie overall noskaņas, ka visādās sajūtas ir wicked izklaides nevis impeding doom; un tas rāmais background skumjums.
šis ir ļoti labi. itin viss.
man pat izdevās veselas nedēļas garumā katru dienu veikt kaut ko kinda sociālu vai konstruktīvi saplānotu un nejusties tā, ka nu ir pienācis laiks palīst zem galda un nelīst laukā. šis noteikti nav tāds tradicionāli man-iet-labi mindsets. bet patīkams un teju konstruktīvs vienaldzīgums. ha!

vakar viens no kaķiem uzņēmās ēdientrauka sargāšanas pienākumus, sēžot/guļot tam blakus kādas desmit stundas. ja kāds mēģināja viņu nest prom, kaķis kļuva ļoti tramīgs un teju paniski spirinājās prom un skrēja atpakaļ pie trauka. to visu mazdrusciņ vēl komiskāku padara tas, ka kaķītis ēda no trauka guļuspōzā (kas gan nav nekas jauns).
redz, šonedēļ abiem kaķīšiem-brālīšiem tika likvidēta reproduktīvā funkcija. katram citā dienā, tāpēc divas naktis viņi abi tika atstāti bez ēdiena. laikam jau otro nakti bez ēdiena, kas turpinājās ar bezēdiena roadtripu un prombūtni no mājām dienas garumā, ķepiņš neuztvēra diezko pozitīvi un droši.
naktī ejot gulēt man pat bija izdevies viņu paņemt līdzi uz gultu, kur bužinājāmies un murrājām, bet tad virtuvē atskanēja kaut kādi cilvēktrokšņi, un minčuks metās lejā pie bļodas. meu.

A monk joins an abbey ready to dedicate his life to copying ancient books by hand. After the first day though, he reports to the head priest. He's concerned that all the monks have been copying from copies made from still more copies.
"If someone makes a mistake," he points out. "It would be impossible to detest. Even worse the error would continue to be made."
A bit startled, the priest decides that he better check their latest effort against the original which is kept in a vault beneath the abbey. A place only he has access to.
Well two days then three days pass without the priest resurfacing. Finally the new monk decides to see f the old guy's alright. When he gets down there though, he discovers the priest hunched over both a newly copied book and the ancient original text. He is sobbing and by the look of things has been sobbing for a long time.
"Father?" the monk whispers.
"Oh Lord Jesus," the priest wails. "The word is 'celebrate'"

from House of Leaves by Mark Z. Danielewski

[kolēģe izsaka komentāru par hobitu] man nepatīk filmas ar netīriem cilvēkiem un ka viņi kaut kur skrien

kā arī saņēmu dāvanā krūzīti, uz kuras iepakojuma norādītā krūzītes krāsa ir hell blue - my favorite

nesanāk atcerēties/saprast, kurā brīdī kļuvu tik bitter un šņācoši skeptiska pret jebkādiem svētkiem un svinībām

ja aizeju uz jōgas pavēso telpu diezgan mazapģērbā, tad ir krietni lielāka motivācija cītīgāk strādāt
ai, vispār manas šīs jōgas nodarbības būs viena no tajām lietām, kas ļoti pietrūks prombūtnes laikā

now i have to stop looking forward and start looking at where i am. it's hard

will grayson, will grayson by john green and david levithan

tas, kas ierodoties māsas dzīvoklī sākotnēji bija kaitinošs mirstoša fire-alarm pīkšķis, tagad ir kļuvis par mūsu beloved mājdzīvnieku Tweety

ja tu esi vienradzis un izveic kādu izteiksmīgu facepalm brīdi, tad tas varētu rezultēties ar stigmām ^^
then again, ja tu esi vienradzis, tev visticamāk nav plaukstu

šodien ir neizdošanās bagāta lietu gatavošanas diena
cepu burkānkūciņas (jo vajag kādu randomdāvanu kolēģim, kurš man uzdāvināja pildspalvu), bet tās izcepās pārāk mīkstas iekšpusē, lai gan virspuse jau ir tāda tumšbrūna
taisīju piparmētru tabaku bez tabakas ūdenspīpei, bet netīšām pievienoju tik daudz mentōla, ka to nav iespējams palietot
meh

mēs ar frediju šovakar atzīmējām savu one year breakup anniversary
katrs uzcepām savu easy-always-tasty-aija-carrot-cake un kolektīvi pašūpojāmies pie dziesmas, pie kuras dejojām pēdējo reizi kādā puspamestā ceļa laukumā netālu no lidostas, kad viņš bija atbraucis pie manis uz pekām

miglainums, zvaigznes un teju pilns mēnestiņš šķiet savāda,bet atmosfērīgi skaista kombinācija

vakar darbā uzzināju, ka katrā Excel šūnā var ievadīt 32'767 simbolus. to uzzināju, jo mēģināju ievadīt 34'330 simbolus
katram gadījumam pārbaudīju, vai divu šūnu samērdžošana gadījumā neizmaina arī pieļaujamo izmēru.. nē.


also:
varbūt ekseli sauc par Excel, jo tas ir extended cells?

omulīgas taizemiešu skolotājas dzied un dzer un plaukšķina un dancā grilhausā

deviņos no rīta vietējā pilsētciema veikala apmeklētāju demogrāfija sastāv no sievietēm dekrētā, slimības lapas paskata cilvēki un vairs nestrādājošiem ļaudīm

tajā pašā iepirkumu reizē visi produkti, par kuriem iedomājos kā nopērkamiem, izrādījās ar atlaidi

šovakar pirmo reizi dzīvē izdevās uztaisīt bakasanu uz sānu. protams tādu ne ļoti stabilu un graciozi ilgstošu, bet gana vareni šķiet jau tas vien, ka izdevās kājas atvilkt nost no zemes un kādu brīdi arī noturēt
un arī tāpēc, ka pirmajās trīs nodarbībās kaut kas tamlīdzīgs šķita kā tāls un neiespējams notikums

saņēmos aizbraukt uz kolēģa sālsmaizes ballīti
viņiem ir tik episki brīnišķīgs dzīvoklis. un kopdzīve. un draudzības. jutos tā teju vai vainīgi, ka varu to visu tā redzēt ne tikai pēc nojaušanas un kaut kādu atslēgas caurumu principiem, bet arī esot tur klāt un vērojot

es priecātos, ja man negribētos visu ko tādu savā dzīvē. ja kaut kāda tādveida interakcija ar citām būtnēm būtu tik tāda šadtadīga vēlme un arī ne tādi nomācoši nepieciešamā formātā. kaut kas, ko darīt būtu forši, bet totāli var iztikt bez
bet izmisums nav pievilcīgs. un šobrīd es neesmu necik konstruktīvs zvēriņš, kas jūtas gana worthy of anyone's time. and it does not matter. un laikam jau kaut kā tas tomēr man ir svarīgi. jo esmu šeit iemetusi šos burtus

nesen atdūros pret sajūtu, ka visiem jau tāpat ir saveidotas visas viņiem nepieciešamās draudzības un sociālās konstrukcijas. un ka es pati vien visu esmu neglābjami sagrāvusi

es reāli neprotu uzticēties cilvēkiem. nekad neesmu pratusi. tikai relatīvos nesenlaikos to esmu sākusi apjaust kā ļoti limitējošu problēmu

šoreiz vienā no dejošanas uzdevumiem jutos kā apmaldījies tārpiņš

vakar pošoties uz darbu galvā noritēja vārduspēles par krāsām, kamēr skatījos uz apģērbu kaudzi, par kuru ir pārvērtusies mana istaba
šķetinājos cauri tai, lai izvēlētos ko velkamu dienai un domāju par to, kā nereti violeto krāsu saucu par violētu
tad secināju, ka ja kaut kas tiek nokrāsots violētā krāsā, tas ir violated?

ilgstoši šķita, ka man pietrūkst konstruktīvas stabilitātes dzīvē
tagad man šķiet, ka tie ticamāk ir piedzīvojumi un Notikumi, kas man pietrūkst
ērts darbs taču ir gana konstruktīvai stabilitātei, ne tā?

īsteni maniakālajā ritas ka-jau-ta-jau-īslaicīgās-apņmības garā aizgāju uz augstākās intensitātes nodarbību vietējā fitnesa klubā (vienīgā nodarbība, uz kuru šovakar varēju pagūt)
jāpiebilst, ka, kopš gadu atpakaļ atgriezos lv, mana regulārā sportiskākā nodarbe bija dzīvošana mājas otrajā stāvā un drēbju mazgāšana pagrabā

pusdienu pārtraukumā pamēģināju parkinglotā pabraukāties ar longboard. tā ir brīnišķa nodarbe

jutos kā tāda neveikla aļģe
vispozitīvākajā veidā

bija arī ļoti patīkams uzdevums, kura laikā es jūtos kā ritmiska plauša ieelpā-izelpā-ieelpā

tagad atceros, kāpēc aberdīniskajos laikos tomēr katru nedēļu pārvarēju to riebīgo neveiklības un diskomforta sajūtu, lai tomēr par spīti visam ierastos uz nodarbībām

pēc latcraft lekcijām tapināju uz mašīnu
un jo ilgāk biju gājusi pa tumsnīgajām pilsētas ielām un jo tuvāks bija tas brīdis, kad jāsēžas mašīnā un jābrauc uz ikšķili, jo vairāk man gribējās, kaut es daļēji dzīvotu rīgā
gribētos varēt pēc vēlmēm un nepiecišamības izlemt, vai tagad ir diena, kad palikt rīgā, vai arī tomēr migrēt uz peku kokmājas komfortu un kaķu murru mierinājumu
pēdējos laikos tā starppilsētu dzenāšanās sāk šķist arvien mazāk uzrunājoša. toties iešana pa ielām rīgā šķiet tāda savā veidā mierinoša un atdzīvinoša
par šo būs vēl jāpadomā

diennakts laikā sabūvētas tādas iespējas un pat sperti pirmie skrejošie soļi kraujas virzienā ar gatavību jau lēkt malai pāri
tik lai nākamajā vakarā pēc bezmiega to visu apmēram konstruktīvos un pašpaskaidrojošos veidos nobrucinātu

nez kad es iemācīšos atcerēties, ka nevajag maniakāli mesties virsū kaut kādiem pārmaiņu iedvesmas mirkļiem
un es atkal aizmirsu aizmirst par ambīcijām un tamlīdzīgiem varenajiem mērķiem

vispār jau iedvesma un apņēmība varētu būt kaut kas stabilāks nevis sinusoīda līkne. lai gan, tā vismaz ir paredzama
tas palīdzētu veidot konsistentākus lēmumus un darbības

tējukastē tējas vairāk kā spēja tās nokonsumēt
bet gribas vēl
tādas un šitādas. nu, daudzas visādas
gribētos arī glītu tējkanniņu, lai varētu sēdēt uz paklāja vai grilhausā un mieloties ar tām

nebūtu jau nekas nerealizējams. bet nav arī tik spiedoša vēlme, ka motivētu realizēt
man šķiet, ka tas ir tas, kā es šobrīd jūtos par pilnīgi visu

dzīvā manta mani vakar neuzrunāja

būs jāpaklausās vēl kaut kādas ierakstītās viņu lietas

mājas ietvaros mazie susuri jau bija gana nevaldāmi - driselēja apkārt, rāpās kur nu vien varēja
bet tagad, kad viņiem ir atvērtas durvis uz ārpasauli, they are taking it to the next level
šorīt, piemēram, gāju uz kaimiņu dārzu plūkt vilkukaķi ārā no dobes, jo šis tur cītīgi bedri raka
baltāsķepas toties tusnī pāri visiem žogiem un rāpjas purināt kaimiņu krūmus un kokus

viņi ir diezgan amizanti zvēri. bet arī ļoti sociabli - ir ārkārtīgi jauki iet pastaigās pa pagalmu, ja tev pakaļ tiptapina divi minkūniņi, brīžam nesoties garām vējakaķos un trencoties augšup pa visiem kokiem pēc kārtas, bet citreiz vienkārši glaužoties klāt katram solim

jaunā darbvieta ir tik daudz patīkamāka eksistencei
šeit citreiz pat ir tā, ka kaut kas mani ieinteresē un sajūsmina nevis tāpēc, ka es cītīgi cenšos noskaņoties uz ko tādu, bet gan tāpēc, ka ir jādara kaut kas tāds. un tas ir milzu ieguvums. vispār jau ja neskaita vispārīgo nīgrumu, kas rodas no nepieciešamības strādāt 40h nedēļā, man nav iebildumu būt šeit. jūtos daudz mierīgāka, šeit darba saistītās problēmas mani kaut kā tik ļoti persõniski neietekmē un nesastreso
ir daudz vairāk cilvēku, ar kuriem ir patīkami interaktot;
un mēneša sākumā, kad saņemu atalgojumu par iepriekšējā padarīto, nav jājūtas ļoti verdzīgi un why-am-i-even-doing-this-to-myself
un šī sajūta, ka darbs nedzen pilnīgā izmisumā un saraustītos mēģinājumos par katru cenu atrast kaut ko, pie kā turēties ar sajūsmu, ir ļoti mierinoša. īpaši jau tagad, kad visādi citādi pasaule šķiet ļoti sagruvusi vieta. kaulus nelauž, bet liek domāt un risināt, un brīžiem arī reāli papūlēties.

man šķiet, ka apgalvojums "es neko no testēšanas nesaprotu" nav diezko tālu no patiesības,
bet tomēr integrācijas ar visiem saviem daudzajiem logiem un sistēmām ir tiiik daudz interesantāk un smadzeni stimulējošāk, kā iepriekšējā darba viensistēma

šis noteikti ir kaut kāds selective memory thing
bet vasaras kopumā asociējas ar mentālām bedrēm un lūžņiem
kaut kāds sabrukšanas gadalaiks

i've become so detached and estranged from everything and everyone
or at least i feel like that

citreiz ir ļoti labi pamosties puspiecos
tāda kā vesela dzīve nodzīvota pirms vēl darbs sācies

šodien pusdienpārtraukumā biju aizgājusi pagulēt pusdienlaiku kopā ar kolēģi tepat darba stāvlaukuma malā pie kanāla
pēcāk ļoti tematiski pārrakstījos - "aizjāju pagulēt pusdienlaiku"
tematiski, jo viņa pusdienlaiku sedziņa ir ar divām zirgugalvām

ūdens un vējš un (kad sanāk) arī ātrumu piedzina klāt troses kontrolētājs
nekad iepriekš dzīvē nebiju tamlīdzīgas lietas mēģinājusi. tāpēc arī neticēju, ka nebūšu konstanti ar seju vai pakaļu ūdenī tik. bet tā kā viens no kolēģiem ir bijis arī veikbōrdinga instruktōrs, viņš prata dot ļoti kontruktīvus padomus. rezultātā relatīvi neilgā laikā man izdevās. arī vairāki pagriezieni par 180 grādiem bez superneveiklas iegrimšanas ūdenī. i'm quite proud of myself ^^
tiku pat pie suvenīrtulznas
sen nebiju jutusies tik dzīva un ar kaut ko tik aizrauta un sajūsmināta, ka nebija laika vispār pat mazdrusciņ atrauties no šeit-un-tagad

aberdīnā līdzīgi bija ar kāpšanu. pavisam cita veida sajūtas, bet pamatelementi jau līdzīgi.
šādas nodarbes ir tik liberating.

man gribētos vēl un vēl un vēl.

word spellckeck mēģina piedāvāt "package" izlabot par "pačakarē"
vai tad "pačakarēt" skaitās latviešu vārds, kas būtu jāiekļauj word'a standarta pareizrakstības vārdnīcā? : D

skatoties uz ārānotiekošo vētras vēju un lietu, un krāsām, un kokušūpām, man gribas iet ārā un uzlikt savas basās pēdas uz zemes un sajust un saost to visu
sajust kaut ko, kas nav tukšs trulums vai anxieties par ikdienas konstruktivitātēm, kas man ir tik ļoti apnikušas ar savām 40h darba stundām un visiem mājasdarbiem. pat ēšana ir tāds apgrūtinājums

visas tās ikdienas konstruktivitātes jau nav slikti. tik to kvantitātes ir problemātiski augstas.

pamodos piecos no rīta ar galvai pārmestu un ļoti nejūtīgu kreiso roku, un baltāmķepām, kurš bija pārgūlies pāri manam kaklam (pats gulēja uz muguras). minčuks parasti mani pamodina ar uzstājīgu un aktīvu mīļošanos, bet varbūt šoreiz mans miegs bija uzstājīgāks par kaķīti
tad turpmāko teju stundu bija jānododas intense bužibuži

pa laikam jāpāršķirsta ēpastu melnraksti, lai atrastu un izsijātu pazudušas domas un nolūkus
atradu vienu, kas vēstīja:
Man vispār gribējās
i do wonder what that might have been about
jo vispār jau regulāri kaut ko sagribas

viss jūtas kā apgrūtinošs pienākums


//Pejac

darba individuālo target review mītingā ar vadītāju aizrunājāmies par par ķīmiju, aritmētiku, eksāmenu rakstīšanu, smadzeņu atrofēšanos no ieradinātām darbībām un citiem sīkumiem
laikam neesmu gana mērķtiecīga, lai varētu aizpildīt ieplānoto stundu garo tikšanos