turpinot pēdējo ierakstu.. arī bērnības milicijas ārā:

Domas kā naglas un es viens zem segas
..
Es gribu kā tu – aizbēgt no visa
Uz pasaku, pasaku, pasaku, pasaciņu

šobrīd un pēdējos laikos vispār edgara šubrovska 'neatstāj' ļoti labi raksturo pašsajūtu

neatstāj mani vienu,
atkal vienu šai istabā,
es baidos palikt viens,
es baidos no sevis pat vairāk nekā no cilvēkiem
ļauj man nolikt galvu tavā klēpī

un ļauj man domāt citas domas, citas domas

es nesaprotu, kā produktīvie-efektīvie cilvēki tā prot..
mēģināju šodien būt tāda.. un līdz apmēram trijiem sanāca. bet kā jau parasti visi šādi nožēlojamie mēģinājumi beidzās ar aizmigšanu, kas šķita vēlamāka par nomodu, trulu hibernējošu skatu nekurienē un nervozitāti
ņeh

spodrinu savu mazo, nožēlojamo skripta gabaliņu
cenšos izšķetināt mājasdarba detaļas, lai izpildītu to pēc iespējas precīzi norādēm

cerībā, ka kādu dienu arī sapratīšu
. kaut ko

esmu ievērojusi, ka pēdējos laikos ļoti reti saņemos aizbraukt līdz rīgai, ja vien tas nav darbdienas rīts (jo ir taču jābrauc uz darbu)
rezultātā kaut kādi nedēļu nogaļu sociālie notikumi rīgā vienmēr tiek nokavēti
hmm

bet par apņēmībām tā vispārīgi
citreiz man šķiet, ka vienīgais motivātōrs vispār jebkad kaut ko izdarīt/sasniegt, ir tas, ka kāds tādu vai citādu iemeslu dēļ sagaida rezultātus no tevis, vai arī nesaprotamu iemeslu dēļ uzskata, ka es taču varēšu to izdarīt

šodien darbiņā jaunās funkcionalitātes izskatīšanas laikā no smiekliem apraudājos, jo tas viss bija tik sirreāli nesaprotams..
beigās pie komentāra, kas ar izmaiņām tiek salauzts, es pacēlu ķepiņu un pateicu ...smadzenes

saccharomyces: kāpēc justies slikti par kaut ko, ko es esmu izdarījusi, ja es varu justies slikti par kaut ko, ko es neesmu izdarījusi

pēdējās divas naktis iemigu kopā ar diviem maziem pūkaiņiem
vienā naktī tie cītīgi murrāja čupiņā uz krūtīm
bet otrā - viens ķēra pēdas, bet otrs grauzīja un raustīja rokassprādzes
viņi ir divi mazi terõristi. nevaru vien sagaidīt, kad būs lieli un tā īsteni spēs novērtēt quality cuddles
that said, kaķu ikdienišķā klātbūtne ievieš visādas mazas mentālās miera saliņas un kaut kā kaut kā visu uzlabo

darbs apēd visu regularitātes un darīšanas kapacitāti

visādas mazas veiksmītes, prieciņi un laimītes ir tik tādi pavisam īslaicīgi remedies

bērnībā viena no māsām mani netīši iegrūda tajā dīķa daļā, kurā nevarēju aizsniegt pamatu; peldēt tad arī nepratu.. man ir tādas miglainas atmiņas, kur es tur kaut ko kārpījos un viss bija tāds saulains, brūngans burbuļūdens acu priekšā, līdz kaut kurš
no pieaugušajiem mani izcēla no ūdens
tagad darbā es daudz jūtos tieši tā - pusslīgdama mēģinu kaut ko, kaut ko, ko tā īsti ne[sa]protu, bet nav tik slikti, ka nogrimtu, jo pa reizei pa kādai elpai ievilkt jau tomēr varu, bet beigās nekam enerģijas neatliek

man žēl, ka no rīta nepiezvanīju uz darbu, lai pateiktu, ka man šodien ir, nez, migrēna un es nevaru pastrādāt (un tā vietā aizbraukt līdzi silvijai uz smilteni)
saķēru pāris saules staru. gribas braukt gūlēt saulītē pie bezvējainas jūras, vai uzlīst uz kāda jumta.
jūtos pagurusi. tik tik.

Gribads = tik ļoti gribas, ka bads iestājas

aizgulēšanās gadījumā nav jēgas steigties uz darbu, jo vienīgais, uz ko tā var pagūt, ir sastrēgumi

1) i hadn't danced with anyone that isn't just me or a crowd of people in such a long time
dalītas kustības, saāķēti pirkstiņi, draudzīgi slīdošas plaukstas, acuskati un virpoļojumi
tā ir tik mīlīga kolektīva taustīšanās pa ritmiem

2) if i'm continuing with the previous patterns, self-loathing should arrive any minute now that i'm back home

3) šorīt pēc ballēšanās pirms varēju braukt mājās nosnaudos darbvietā uz sapulčtelpas dīvāna

ja 7am sāk strādāt, tad 4pm var jau iet prom

taking an action can be so mentally liberating
yet it is soo difficult to initiate any action

mani galīgi neapmierina dzīve ar šāda veida un tik augstu nepieciešamās aizņemtības un pienākumu līmeni

man gribētos dzīvot rīgā,
bet negribētos nedzīvot pekās

diemžēl, nezinu autōru

tas būtu ļoti kļūdains apgalvojums, ja teiktu, ka fredija aktīva eksistence manā dzīvē šķiet kā ļoti iztrūkums un ilgošanās. tas bija aberdīnai piederīgs dzīves elements, no kā visu ko iemācījos.
that said, kopdzīvei un koeksistencei ar viņu piemita tādi atsevišķi aspekti, kuri man brīžiem izmisīgi pietrūkst. sliktākais ir tas, ka mana izmisusī smadzene brīžiem mēģina līmēt klāt citiem cilvēkiem šīs iztrūkstošos kontekstus. as in, bez nekāda eksistējoša pamata. tādi imagināri visādi elementi pa galvu pļutrojas.

man pietrūkst visādu mazu bonding over little things and events
kaut kāda pseidōmāju sajūta, kas nāk komplektā ar izaudzināto komfortu pie kāda cilvēka
un tie laiki, kad varu kaut vai nīgri sēdēt kādā stūrī, bet pie manis tik un tā nokļūst pa kādam pai un buž
vispārīgais ikdienīgi draudzīgie fiziskie kontakti ar citām būtnēm.. un šobrīd mājās pat kaķu nav, kas visu padara vēl jo sliktāku
bet laikam jau visvairāk visādās eksistenciālās sarunas par lietām un domu veidiem, izpausmēm un tamlīdzīgi
patiesībā jau es nemaz neatceros, kas tieši.. nav jau tādu vārdu, kas kaut ko jelkad var tā labi paskaidrot un apkopot. labi zinu, ka nekas nebija nemaz tik ārkārtīgi labi visu laiku. bet bija brīži, kad sajutos vairāk dzīva. un ar tādu iekšēju prieku, kad varēju koeksistēt ar viņu un pārējiem mājiniekiem..
the thing is, he was my base. for one or another reason. kāds, pie kura aiznest čupiņu ar notikumiem un dažreiz kopīgi tos pārstrādāt. un es pieradu pie tā. bveh.


tas ir tik bezjēdzīgi, ka pēdējos laikos tajās dziļākajās mentālajās bedrēs ierokos tad, kad ir noticis kaut kas kopumā pozitīvs.
šī nedēļa sastāvēja no trim darba dienām un divām darba piedzīvojumu dienām. vienā no tām nogājām kādus 30km gar jūru un cauri daļai ventspils, bet otrā pildījām visādus teambuilding exercises un whatnot.
pašās beigās bija uzdevums, kurā bija jākomplimentē.. tika dotas kategōrijas un tad mums bija jāizdomā, kuram(-iem) par kādu konkrētu darbību/notikumu kontekstu pateikt labus vārdus.. un ja šādu uzdevumu kontekstos es vēl spēju saņemties pieiet kādam klāt un pateikt kaut ko kā sveikiTumanpatīc-jo, tad dzirdēt kādu citu pasakām man ko tādu ir, umm, sarežģīti. pēcāk radot vēlmi ielīst stūrītī un paslēpties [un nenākt ārā]. laikam jau tāpēc, ka grūti pieņemt, ka kāds varētu arī ko labu nodomāt. puf


anyway, man kādā brīdī bija kaut kāda doma, bet pazaudēju to rakstot. lai nu paliek.

apziņas bez produktīviem-progresīviem rezultātiem šķiet tik bezjēdzīgas un pat traucējošas

vairāk kā četrus gadus atpakaļ es bēgu no šīs vietas ar domu, ka varbūt citur izdosies kaut ko salabot
un tagad līdzīgā bēgšanas veidā tepat vien esmu atgriezusies.. tikpat apjukusi, apmaldījusies un bezjēdzīga

impotence of proofreading
"Ja nepieciešams pārbaidīt arī citus tagus,.."
Es, protams, testēšanas nolūkos varu ne tikai pārbaudīt, bet arī pārbaidīt

bildē fragmenti no virtuālās pasta kastītes

citreiz noslēdzot īpaši piņķerīgus, piselīgus un obnoxious neatbilstību/kļūdu pieteikumus, slēgšanas komentārā gribas pierakstīt jusss vai vūp vūp!

citreiz toties man šķiet, ka darba vietas darōrs saprot, kas man nepieciešams (runa gan nav par gadījumiem, kad manam admina lietotājam datōra nav tiesību labot failus C diskā.. he's a bit special like that)
reiz kādā no kārtējiem neveiklības brīžiem kaut ko ne tā saklikšķēju. un te pēkšņi kā čība no zilām debesīm pa visu ekrānu oranža bilde ar milzīgu jautājuma zīmi un pēcāk uzraksts Palīdzība+Padomi

šo nedēļas nogali varu apkopot pāris vārdos: miegs, duša, halāts, tēja, duša, miegs, sienas, tēja, utt.

tagad vairs neatceros, vai tas bija sapnis, vai brokastu dušas miegainais apjukums
bet tā bija tāda kā pārliecība, ka man ir atslēga uz bēniņiem rīgas centrā
tā bija neliela istaba ar paveciem dēļiem gan uz grīdas, gan ieslīpajām sienām, kā arī uz zemajiem griestiem
tur bija arī tāds apbružāts, saputējis dīvāns
es tur nedzīvoju, bet tā bija vieta, kur varēju palikt, kad nevēlējos vakarot pekās

silvija teicās, ka piezvanīs manā vietā, lai risinātu man [un patiesībā jau netieši arī viņai] interesējošu jautājumu. tik lūdza, lai pienāku vēlāk kādā brīdī, kad brīvs brīdis viņas kalendārā, atgādināt. noskatīju jau tukšu brīdi, bet pēc laika paskatos un redzu, ka visi tukšumi starp plāniem jau aizpildīti
nevaru saprast, kā par šo justies
^^

es ceru, ka 29.janvāris man būs the beginning of a new and beautiful and lifelong relationship filled with excitement and fulfilment (and occasional struggles and suffers of course, they are inevitabļe and essential)
šobrīd kaut ko tādu ļoti, ļoti vajag

darbā pieteikums ar nosaukumu Nepareiza dzīves cikla pārvaldība

Lelde uzdāvināja kinderolu, kurā vajadzētu būt fejai
r: ōō, es to varētu aizvest uz darbu un tad ēst to un varbūt tik pie fejas kādā dienā, kad viss kļūst slikti un briesmīgi
..
r: tagad es nevaru vien sagaidīt, kad viss būs slikti un briesmīgi
un ja nedabūtu arī feju, tad droši vien viss kļūtu vēl sliktāk un briesmīgāk

rīgas vasarsvētku draudze patiesības vārds

iedzīvotāju pienākumu nodoklis

gribētos, lai cilvēki biežāk runā par saviem failures un uncertainties, kā par normālām un saprātīgām parādībām, nevis kaut kā noklusināti un kaunpilni
citādi sanāk tā, ka no jebkāda mācību procesa tikai visādas uzvaras tiek pasvītrotas, nevis brīži, kad izmēģinājumu un pieredzes gūšanas rezultātā uzzini, kā nedarīt/darīt citādāk
tad varbūt arī, skatoties uz visādiem lieliem un vareniem cilvēkiem, nebūtu tik ļoti jākrīt kompleksainās frustrācijās

es vairs nedomāju, ka galīgi neprotu dziedāt

pakalpohjums

bet tagad vismaz manā virtuālajā darba iestādē vāgūzis var no manas noliktavas pazeme gūt skābeņu zupu un pūkainus kaķēnus (inventerizācija apgalvo, ka to ir 200 gab.. tomēr lēmu tos nepataisīt par preci kilogramos). tas noteikti ir progress dzīvē. kā arī vienīgais dzinējspēks šajā vienaldzības pilnajā nedēļā

nez kāds tieši bija seriāla Hannibal idejiskais pamatojum pārtaisīt grāmatā esošo Freddy Lounds un Alan Bloom (abi vīrieši) par Freddie Lounds un Alana Bloom (abas sieviete)

vareni sasniegumi/augstas prasības no sevis un zems pašnovērtējums nav tā labākā kombinācija
īpaši ja to apvieno ar minimālistisku motivāciju kaut ko darīt ^^

citreiz šķiet, ka kaut kāda sevis validācija ir iespējama tikai brīžos, kad kāds relevanti adekvāts/kvalificēts cilvēks, vai tāds, kura viedoklis pašai ir svarīgs citādos veidos, izsaka atzinību
bet pēc brīžiem, kad atļauju sev nosvinēt visādās mazās dzīves uzvaras, kādā brīdī sajūtu tik ļoti kaunu un ko tu te iedomājis, tu muļķe tāda, ka vispār atļāvos te tā sadomāties, ka man lūk kaut kas ir sanācis
bet šad tad jau arī sanāk. tad arī visām pašnegācijām turos pretī

datu bāzēs datus bāzu

i find problems problematic until i solve them. then i realise the solution was rather simple and instead of seeing the problemsolving as an accomplishemt i feel worthless for requiring so much time and not understanding it in the first place

lai gan zinot to, cik maz es viņiem izmaksāju, gan jau ka ir labi, ka vispār kaut ko atrisinu. bet tas nemaina to, cik ļoti daudz kaunu izjūtu, kad jānoraksta nepieciešamais laiks kaut kā risināšanai.
neatkarīgi no tā, vai man kaut kas izdodas, vai neizdodas, gribas palīst zem galda un paraudāt ^^

šis viss ir tik smieklīgi. tik smieklīgi.



un tā četrdesmit stundas nedēļā

matemātiskais ansamblis loga ritmi

tētis: "vakariņas tagad jātaisa četriem cilvēkiem - man, silvijai, šodienas ritai un rītdienas ritai [pusdienām]"

tumsā tipinot/skrienot pa peku pagalmu visulaik šķiet, ka uzkāpšu/iesperšu kādam ezim
tad būs au ezim
tad būs au man

izrakstīju vinnijam pūkam rēķinu (2013. gada 1. janvārim) par "citu graudu pirapstrādes pakalpojumiem" (lai ko arī tas nenozīmētu), "kaltēšanas pakalpojumiem" un "analogās televīzijas pakalpojumiem". viņam tas izmaksāja 362.27eur
Rēķinan piešķīru numuru: "baaa". Tas izrakstīts firmā Da netirgo te neko.

tētis gan piebilda, ka 1. janvārī rēķinus skaidrā neizraksta, bet māsa nokomenteja, ka droši vien viņš nevis kaltē, bet gan viņam kaltē pēc labas jaunā gada sagaidīšanas

tur tajā fiktīvaja datu bāzē vēl opcija tīrīšanas pakalpojumus kilogramos nopirkt, bet pati pievienoju zvanu centrāli kā pakalpojumu

toties rezultātā pamātā vērojamas trīs kondīcijas - smejos un sajūsminos par visu, kas sabrucis vai lāga nedarbojas, frustrējos par tieši to pašu visu, vai arī aizpeldu kaut kur uz savu mental void
īpaši labi attīstīju pirmo prasmi tēzes rakstīšanas laikā

es lieliski prot pacelt atbildību, kas nomesta netālu no man piešķirtiem darbiem un tad to sāk tā stiept un sagaidīt nu tāādus visuvarenos sasniegumus no sevis pēkšņi, ka iedzenu sevi frustrācijās. pats pamats situācijas uzstādījumā jau ir tāds, ka it all is bound to fail and fall to crumbles on top of me
gvurr. it kā jau tas nešķiet nekas tik grūts tur pabakstīt un uzdot jautājumus par nesapratnēm. bet ik reizi, kad jau ievelku elpu kārtējam jāni, [ievietot jautājumu par darbu], aizlaužas balss un teikuma vietā vien tāda pliekana nopūta sanāk. tad nu atpakaļ pie skatīšanās ekrānā un rakšanās cauri kaut kādiem help materiāliem un dokumentācijām, ar cerību, ka varbūt pēc divdesmitās mēģinājuma reizes kaut kas arī pavirzīsies uz priekšu

silvija tagad lēmusi strādāt līdz septiņiem ierasto sešu vietā. tas piešuj arī mani darba apvidum līdz tam laikam. šovakar varbūt vienīgi aiziešu izbaudīt gaisa dzestrumu un apošņāt kādas netālas rīgas ielas. īsti daudz jau tas joprojām nav sanācis kopš atpakaļatgriešanās

vienmēr būs kaut kādi aspekti no visām tajām dzīvēm, ko neizvēlos, kas būs kā šņuk, ka tie nav realizējami izvēlētajās dzīvēs. tāds ļoti vispārīgs piemērs - es nevaru saglabāt visādus aberdīniskās dzīves apstākļus, braucot atpakaļ uz pekām.
sāku vairāk par to sākt aizdomāties, kad netīši sanāca padraudzētie ar manu ļoti glīto un lielisko kolēģi, kura mēdz manos darblaikos būt iestādē, taču man nekad nav īsti nekādu iemeslu veikt kaut kādas komunikācijas. un viņa ir tik ļoti tāds cilvēks, ar kuru būtu gribējies pzdraudzēties vēl.  kā arī tas, ka aberdīnā paliks cilvēki, ar kuriem es ļotlabprāt turpinātu ievirzītās draudzības klātienē.
lai gan ir tā, ka kopumā man nekremt tie kaut kādi notikumi, kas paliek nepieejami citu izvēļu rezultātos. tik tāda apziņa par visu manu imagināro dzīvju nepiepildījumu.
nez, vai tās ir visādas jaunas socializācijas un kopumā veselīgas pārmaiņu ievirzes darbību principos, vai arī pat progesterone cream ietekmē, bet jūtos daudz apmierinātāka ar dzīvi. ne tā, ka kaut kāda pārlaimība un viss-ir-lieliski, jo pavisam nē. bet tāds mazmazītiņš content un vienaldzīgums, un pat ieinteresētība arī par visajām drūmajām lietām. galvenokārt jau tas, ka cenšos neļaut sev justies tik neciešami ļoti vainīgai par visu.
varētu izklausīties pat ļoti iedomīgi, but i am so proud of this improved communicating-self. citreiz kaut kādās sociālās situācijās sarunu laikā mentāli atkāpjos un paskatos uz sevi no malas un ir tāds - wow, is that really me? es saku kaut kādus viedokļus un neklusēju tikai tāpēc, ka kaut kas būtu liekams kastītē uncomfortable truths and obsessive thoughs we don't talk about.
justies noderīga un worthwhile visādu jauku cilvēku laika gan neesmu vēl iemācījusies pat ne drusku

pēdējie pāris mēneši, kopš fredijs aizbrauca uz vāciju un pēcāk es uz lv un tad atpakaļ uz abz, un tagad vēl pievienotais indijas brauciens, ir bijuši tādi teju social sensory imput overload. visdažādākajos veidos

hahhahaaa.. brauciens uz lidostu bija vairāk kā brīnišķīgs. izbraucot no viesnīcas pagalma sākām braukt pretējā virzienā, aizbraucām līdz visnotaļ pārbāztam aplim. tad šoferis tā perpendikulāri, bet pretējā virzienā sāka tajā braukt iekšā.. nācās gan drusku šurpu turpu pamīņāties vienubrīd, lai izbraivētos vieta starp visām citām mašīnām. pa vidu notika vēl arī verbāla un žestikulāra komunikācija ar blakusesošajām mašīnām, lai visiem visur pietiktu vieta.. un tad kaut kur kaut kā mēs iemanījāmies ar mūsu vienpadsmitvietīgo busiņu tam visam tikt cauri. un protams tad varenas gaviles mūsu lieliskajam šoferim par šajām prasmīgajiem un izklaidējošiem manevriem
tā teikt - indija tiek atstāta ar tādu pašu vērienu, kā tajā tika veikta ierasme nedēļas divas atpakaļ, kas piedzīvojumu ziņā jūtas kā tādi divi mēneši.
gaidu lidmašīnu. tik ļoti gribas mājās tagad. visās-abās mājās

just for a couple of hours i managed to let go of, well, everything.. i danced away barefootsed on cobblestones and in bicycle workshop wearing just skirts and a bra.. and continued to do so even when the music was stopped.
puf, tas bija kaut kāds tiktiktik ļoti vajadzīgs atgādinājums