braindown
mēģināju kaut ko par breakdown teikt

false sense of independence

efektīvākais veids, kā veicināt dīķūdens tīrīšanos, ir regulāri peldoties tajā ^^

ēdu mazāk, guļu mazāk, dzeru vairāk matē, klīstu riņķīapkārt vairāk
un jūtos apmēram labāk


rīt ciemoties uz pekām, pur

nine nightly hours of videogames, comedy shows, beer, tobacco, pizza, pleasant conversations and coexistences made me a much calmer and cheerful creature

laikam biežāk jāveic fredless sociālas aktivitātes

pēdējā mācību semestra laikā, kad universitāte darīja jo īpaši daudz stulbu lietu, kas rezultējās intensīvā frustrācijā, ikvakara došanās uz darbu bija viena no dienas konstruktīvi tīkamākajām aktivitātēm - trīs stundas ar skaidri zināmiem pienākumiem un darbībām, kas pieprasa ļoti minimālu mentālo piepūli. arī cilvēku klātesamība bija puslīdz ignorējama, jo nav jau nekāds pienākums man tur ar tiem kolēģiem runāties
taču kopš mācību pienākumu beigām vairs neizjūtu to darba atmosfēru kā nepieciešamību. gluži pretēji. tagad darba videi ir pavisam cita noskaņa - tas ir kļuvis šķietami apnicīgi monotōna un nomācoši garlaicīga
tas tik atgādina, cik svarīgi tomēr ir ņemt vērā notikumu kontekstu. jo tas spēj drastiski izmainīt uztverto noskaņu.

vispār jau mācības un darbs bija tādi divi elementi (lai gan lielākoties jau mācību pienākumi), kas turēja mani puslīdz kopā un funkcionējošu. un līdz ar dedlainu pienākšanu tas viss beidzās. un beidzās arī mani resursi. pamazām, pamazām vācu tos atkal kopā.

varbūt tāpēc, ka neesmu vēl nopirkusi biļetes (lai gan droši vien adekvātāk būtu teikt biļeti)
varbūt tāpēc, ka ir vēl kaut kādas nepabeigtas lietas šeit
varbūt tāpēc, ka visādas nedrošības un neskaidrības par konstrukcijām
bet ir nedaudz sarežģīti aptvert, ka viss tūdaļ ņems un atkal izmainīsies. un būs atkal teju no jauna jāsāk strukturēt laika aizpildes un konstruēt jauni sociālie darbību principi un eksistenciālās struktūras
tās šķiet kā labas izmaiņas
un tomēr mazdrusciņ arī kā solis atpakaļ kaut kādos veidos

lai gan nepatika pret telefōniem pamazām tiek pārvarēta, jo darbā regulāri tāpat jāatbild uz zvaniem, kaut kādām pašas vajadzībām joprojām grūti piespiest sevi pacelt klausuli un veikt zvanu. tā nu es te sēdu fred darbā ar dūrēju krūtīs, kas pēdējos pāris mēnešus cītīgi liek sevi manīt biežāk un spēcīgāk kā visu pazīstamības gadu laikā
fred uzmeklēja numuru, piezvanīja uz manu medical practice un teica hello. can i book an appointment for my girlfriend [cringe]? she doesn't deal well with phones. ^^
pēc nedēļas būs jāsaņemas iet kaut kādam randomārstam kaut kas stāstīt cerams sakarīgos teikumos, lai paskaidrotu, kas nav kārtībā ar manu ķermeni. pehh

vienkāršas lietas krājas
tik ļoti vienkārši es gribu mājās
es ļoti gribu, lai man būtu mājas

nakšņoju medicīnas zinātņu institūtā, jo pusčetros no rīta mājāsbraukšana šķita kā tikai bezjēdzīga laika šķiešana, ja vienīgais labums būtu miegs gultā zem segas, nevis kopā sabīdīti krēsli. nav ne tik silti, ne tik ērti, tā ka arī tikai pēc treju stundu miedziņa var celties un turpināt darboties bez liekiem pārvietojumiem. tā tā vēl pāris dienas. pturumm

--

šeit ir arī duša, kuru tikko kā izmantoju. iznākot ārā nav jāsāk triceklēties un salt
nu dien, es varētu vienkārši pārcelties uz dzīvi šeit ^^

esmu tik ļoti pieradusi regulāri nospiest ctrl+s, lai saglabātu izmaiņas manā thesis, ka regulāri mēģinu saglabāt arī kaut kādas internetlapas : D

kā arī
esmu tik daudz laika pavadījusi rokoties pa visādiem rakstiem un cenšoties referencēt katru pieminēto faktu savā thesis, ka ieraugot jūtūbes videō, kurā nebija pievienoti autōri izmantotajām audiō fōna glīšbildēm, sajutos ļoti tā nu-kā-tā-var!
arī tāpēc, ka gribējās uzmest acis vēl citiem autōrdarbiem, bet nezinot autōrus to diezgan grūti izveikt

aiaiai, šis ir tik bēdīgi un lieliski vienkopus
universitāte dara tik stulbas lietas un man gribas viņus zvetēt ar ķieģeli.. es teorētiski saprotu viņu domu salikt tādus dedlainus, kādu nu tie ir. t.i., liela daļa rakstāmlietu jāsadara paralēli darbam laboratōrijās. bet šis ir pārlieku ļoti kā pamēģināt visus ieformēt vienā piegrieztnē, neņemot vērā katra projekta specifiskās laika vajadzības un rezultātu iegūšanas timeline un kvantitāti.
man ir vēl apmēram astoņas/deviņas dienas, bet vēl jāgaida, ko statistiķis teiks par manu seštūkstoš rindiņu tabulu ar tikai nepilnu trešdaļu no maniem mērījumiem.
viena krietna daļa manis ir tik excited par šī darba rakstīšanu un rezultātu analizēšanu, bet pārējā ir tiktik nikna par universitātes funkcijas metōdēm
laikam jau drūmākais ir tas, ka jūtos tā, it kā akadēmiski neko daudz nebūtu sasniegusi/ieguvusi šo četru gadu laikā.. tāda sajūta, ka noderīgākie ieguvumi no šeit būšanas ir tas, ka māsa atvilinājās līdzi un atrada sev tādu S. un es pati tomēr saņēmos aizdoties stādīt kokus un satiku foksi, kurš man ir ļoti palīdzējis iegūt visādas noderīgas Komunikācijas prasmes


man patīk mani medicīnas zinātņu institūtā vadītie vakari. tāpēc, ka daždien strādāju 7. stāvā ar glīšu skatu uz jūru un pilsētu. tāpēc, ka citudien strādāju ar skatu uz glīšu kaju, kura arī šobrīd ir iesprūdusi dedlainu un rakstīšanas pasaulē. bet šis vakars nav produktīvs vakars. šis vakars ir visādas frustrācijas un fļē.

yay yay yay
šorīt saņēmu thesis care package "NOTHING to do with your THESIS"
ņamm, tik daudz lieliskumu vienkopus un visi saccharomyces apkopoti vai radīti. paldies, zvēriņ ^^

atliek tik kādu laiku pamatā dzīvot kur citur, un manā jute istabā ir iemeties skvoteris - pele
fļē un šņuk - sabojāja manas linsēklas
varu dzirdēt, kā pagrīdē mazā neliete skrubinās. puf. jānoorganizē grīdas cauruma aizdarināšanas aktivitātes

galva pilna ar nepacietīgām bēgt-vēlmēm

mājā dzīvo 8-9 cilvēki.. šajā nedēļas nogalē te esmu viena
m, biju jau piemirsusi, cik vientulība var būt patīkama

kāpēc gan braukt mājās pēc darba, ja var naktī pasnaust turpat = ietaupīts pārvietojuma laiks, kuru izmantot datu analītiskās aktivitātēs

mmm, funkcionējoši radiatōri tik ļoti spēj uzlabot pašsajūtu.
pat ķepiņa un ceļgali diezko vairs nesāp, kopš šodien atkal tika iedarbināta siltumfunkcija mājā
purrr
gandrīz vai tāds mulsums, ka rokas nav viegli zilganas un kopumā nav jūtama vēlme palīst zem visām iespējamām segām, iepakojoties vēl arī guļammaisā, kopā ar fēnu, karstu ūdenspudeli, gludekli, kādu citu ķermeni vai dajebko citu ciltumizdalošu

mm. cyril izvilka mani ārpusmājas (jebšu piedāvāja doties izbraucienā), lai kopīgi aizdotos līdz duthie park winter garden
tik daudz zaļš, silts, smaržīgs un ūdensskaņa. atradām tīkami saulainu soliņu un dzērām līdzpaņemto termostēju un runājāmies. viņš stāstīja par detaļām, kuras nesen kā pasūtījis, lai izstrādātu pašdarināta mobilā telefōna prototipu, kuru pēcāk izstrādāt kompaktākā formā. un tad galaproduktam izmantot darbā pieejamo 3D printeri ietvara izveidošanai ^^
šādas lietas klausīties ir tik priecinoši un tā. un tomēr tāda maza liela skaudībiņa, ka man nav tādu prasmju, kas ietver kaut kādu lietu izveidi un foršas funkcijas. ah, maybe another day.

fred būdāms vācietis mani sauc par mitzie [micī] (kas ir advancējies no sākumiem, kad tiku dēvēta par vienkārši cat)
tad kādā no nelāgu izpausmju brīžiem pašnodēvējos par shitzie

vakarvakarā tiku līdz lowest moment, kas pamazām rāpoja virsū pēdējās pāris dienās (ja neskaita to pusotru dienu, kad viss un problēmas šķita vienkārši un smieklīgi), kad atnākot mājās virtuvē atradu Leni, ak, indre un jone sēžam, kuras tūdaļ arī pamanīja manu obvious nepatiku pret pasauli. taču ar visu to kādu brīdi uzkavējos virtuvē un pat smējos līdzi un tā.
līdz brīdim, kad ierušinājos guļammaisā zem segas ar noskaņu, ka noskatīšos criminal minds un tad drošvien raudāšu līdz viss būt atkal apnicis un pārgājis, jo pēdējās dienās šī eksistence visa šķiet tik riebīga un netīkama. pienākumi, kurus man negribas veikt un risināt.
bet tad pieklauvē pie durvīm tāds cyril ar jautājumiem, vai esmu aizņemta un atļauju pēc skvotošanas manāfred istabā. iebīdos vairāk gultā, lai atbrīvotu vietu. draudzīgi nokonsumējām vienu no divām šokolādēm (mēs gan nospriedām, ka tas drīzāk ir kaut kāds kebabs, jo NOT SUITABLE FOR VEGETARIANS. wtf. šokolāde. es zinu, ka daudz sieru nav.. bet šokolāde)
desmitos vakarā kolektīvi vienojāmies, ka jāiet gulēt. un turpat blakām arī sarušinājāmies miegam.
re kā - tiku pie long craved hugs and cuddles pat bez tādas vulnerable aktivitātes kā iet un prasīt ko tādu. tiesa gan šo savu pēdējo dienu vēlmi/vajadzību verbalizēju post factum. re, re, tas ir viens no maniem jaunieviestajiem paradumiem - es mēdzu cilvēkiem teikt lietas. like, bez panic attacks. varbūt tikai ar tādiem klusinātiem un mazmanāmiem
un tajā atnāku mājās un ir kāds, kas pamana, ka nav labi un apvaicājas.. kaut kas tāds reassuring nedaudz dažreiz

sarunā par žāvāšanos un psychopaths tiku nominēta par most likely to be a one among the people in the room (kopā ar otru kandidātu Vadi, kuram ir rāms smīns un zobens)
re kā, daži draugi mani sauc par pathological liar, citi - par psychopath ^^

fred joprojām ir brazīlijā. vairāk kā nedēļu jau. bet es joprojām mitinos viņa mājvietā, jo šeit ir visādi tik lieliski cilvēki, kas netieši liek par savu eksistenci justies vēl jo vairāk fļē un kompleksaini. un tomēr viņi visi ir tik manis akceptējoši un welcoming. skaisti cilvēki. patiesībā jau ļoti daudz esmu jutusies priviliģēta par iespēju uzturēties kopā ar visādiem cilvēkiem, kurus klusībā tik spēt apbrīnot. šeit un citviet.

pūf. vēl divi mēneši.
līdz pavisam mācību beigām.
un tad arī sākt domāt tālāku plānu.
ir idejas. bet tad jau redzēs kas no visa sanāks.
tāds šķietami veselīgs vienaldzīgums par daudzko vispār.
varbūt vajag kaut kādu pavasara tīrīšanu ar masveidīgu lietu/domu/whatnot izmešanu.

prātu nepamet domas par kalniem un vasarīgām pēdām pļavās un zālienos

i wish i didn't feel so ashamed to go and ask someone for a hug
it has been a good day. quite much so. but even after good days a hug or a cuddle can be needed
nebūtu pat neiespējami atrast kādu.. māja taču pilna ar lieliskiem cipvēkiem
ekh

šībrīža istabas iekārtojumā blakus gultai atrodas skapis ar spoguli uz durvīm
šorīt pamostoties palūkojos tajā.. bez brillēm viss tāds pūkains, tāpēc izskatās, ka gulta tur tā turpinās platumā un tur guļ kāda cita būtne ^^

tāda sajūta, ka visu šo gadu laikā man ir izdevies nepamanīt un neiegūt kaut kādu ļoti svarīgu skillset; tādēļ arī tagad tāda disfunkcionalitātes sajūta piemetusies

tiktik grūti spēt kaut ko labu uzrakstīt par sevi.. šis nu dien nav diezko labs laiks, lai rakstītu kaut kādu darbu pieteikumu coverletters, jo tāda sevis slavināšana šķiet kā ļoti melošana (tajos brīžos, kad sanāk tomēr gandrīz piekrist kādam no pozitīvajiem teikumiem par sevi)
vajadzētu atrast kaut ko, par ko justies labi. tik nekādīgi nesanāk
so it puzzles me, why are there people who just seem to stick around and seek out my presence

un taipat laikā nav jau tā, ka būtu kaut kā ļoti slikti.
kamēr nedomā par kaut kādām komunikācijām un lietām, es pilnīgā mierā un pašpriekā varu sēdēt uz velō kārtējā pārvietojuma brīdī un pat ne pārlieku klusītiņām dziedāt. un priecāties par saules stariem un gaisa smaržu.. un patiesībā jau par visu ko. tikai ne par sevi.
viss ir nedaudz vienlaikus.
i feel something might spill.. jūtu, ka visādos randomizētu komunikāciju brīžos šķiet, ka jāpasaka kaut kas, ko parasti noklusēju
īsti pat nezinu. nemāku paskaidrot

ja nebūtu tik daudz konstruktīvu lietu, gribētos vienkārši kaut kur doties. uz kalniem. vai vienkārši velosipēdot pa kādu ceļu dajebkurā virzienā kamēr izbeidzas muskuļresursi kustībai
jāatrod kaut kas, par ko justies labi. kaut kas, par ko, nu, to feel passionate about. prasmes vai noderīgumus. kaut kādai spējīguma un sapratnes sajūtai. kaut kādu interesi par pasauli pamodināt sevī
citādi vienas vienīgas bailes un stagnācijas.. un galva piebāzta ar vati

izciparoju, ka tādā tipiskā mācību-darba-dienā veicu septiņpadsmit velōkilometrus. kādu krietnu daļu no tiem augšupkalnā (trīs pavisam īsi un agresīvi, viens agresīvs trijos posms, divi mēreni un uzstājīgi ilgi; te gan jāpiebilst, ka kalnu agresivitāte ir tāda relatīva lieta, jo tagad tie šķiet vienkāršāk uzveicami, kā tas šķita šī semestra sākumā, kad sākās regulāra nepieciešamība tik daudz braukalēties apkārt)

man patīk tas, ka es varu pateikt kaut ko kā [partially] i'm treating living with you as a social experiment and good learning experience, un tas netiek uztverts kā kaut kas slikts, briesmīgs un nepieklājīgs vai kā citādi dramatiski

spēja komunicēt un vispārīga uzturēšanās cilvēksabiedrībā noteikti uzlabotos, ja izdodas nejusties tā, ka tiek zagts citu laiks, bet gan piešķirts savējais
tāds balanss starp abiem

nedēļas nogalē biju aizdevusies līdz vācijai, jo fred māmiņa mums nopirka biļetes, lai aizbraucam paciemoties pie viņas iekš spreewald
divos no trim vakariem bijām thermal baths un daudzveidīgajās saunās, krāmējām sienu zirgiem, ēdām garšīgus ēdienus un whatnot, sildījāmies pie kamīnuguns, bužinājos ar kaķiem daudz

tā kā tā tomēr ir medical sorcerer māja, sestdienas vakarā notika kolektīvais infusion vakars, kurā tiku pie venōzas imunitātes un antioksidantiem

vakarnakt tā ap/pirms vienpadsmitiem sasēdāmies visi rev mājvietas iedzīvotāji un viesi busā (kas pats par sevi jau ir brīnišķīgs notikums, jo sēdēt busa bagāždaļā bez logiem naktī kautkurp braucot un līkomojot, un bezgalīgi riņķojot pa apļiem ir lielisks nestabilitātes piedzīvojums), lai dotos uz parku, kur mēnessgaismā (lai gan tā lielākoties bija ļoti tumsa) skraidījām pa šo konstrukciju
kad visi bijām atraduši ceļu uz centru, baudījām pārmaiņas pēc skaidro zvaigžņaino debesi, līdzi kādu brīdi pēc pusnakts sviedām vienu no līdzesošajām biedrēm divdesmit trīs reizes gaisā (nu tā, ka uzlido kādu gabaliņu virs stāvošo cilvēku galvām)

nu šņuk, nu
negribu šitā justies. tas ir nejēdzīgi un nogurdinoši, un fļē
pie tam, pēdējos laikos pat sāka šķist, ka ir okēj nedzīvot te. tāds būt mierā ar šo apstākli
bet tad atliek vien nokļūt līdz brīdim es rīt atkal braucu prom un ir āāāā-panika-āāāā-frustrācija
tas nav diezko okēj tā justies. es it kā to saprotu. būtu jau vajadzējis šo četru gadu laikā pierast. tas ir, samierināties un pārstāt kaut ko.. un laikam tas, kas ir vēl jo vairāk raizējošais šajā visā ir tas, ka nav jau tā, ka tur tagad būtu kaut kā ļoti slikti. varētu pat drošvien teikt, ka nav tā, ka šeit būtu kaut kā tik apbrīnojami lieliski labāk kā tur. bet smadzene kaut kā ņipri atsakās to pieņemt

neesmu pagaidām vēl aizgājusi gulēt, jo, redz, viena eseja vēl jāuzraksta līdz šodienas vakaram
bet tā kā māmiņa šorīt cēlās četros, jo jābrauc uz liepāju veikt divdesmitkilometrīgs pārgājiens gar jūru, visa mājāsesošā ģimene esam šorīt jau/vēl nomodā
līdz ko māmiņa izdevās ārā pa durvīm, paziņoju tētim, ka ballīte var sākties. viņš visu saprata pareizi un aizgāja uz istabu uzlikt skaļmūziku.
dzīvoklī šādi nevarētu
pekas ir jauki

[rakstot eseju par bloody diarrhoea un e.coli o157)
r: this essay is full of shit!

sēdu vecāku istabā pekās
te ir tik jauki, silti un brīnišķīgi
tētis liek visādas glīšas mūziksaņas skaļi skanēt. bērnībā mājās, šķiet, vienmēr skanēja mūzika. tik tad tas kaut kā izbeidzās. un visi pārcēlās uz mūzikas klausības ar ausīm. šis ir tik jauki, tik jauki
kaķēns, ko sabužināt
te gaiss ir tik smaržīgs
purf. nedēļa. jābūt produktīvai.

stāstījumi, kas sākti ar klau rada tādu iekšēju alert un expectations sajūtu
nu tā, ka tagad būtu jāseko kaut kam grand (notikumaini vai komunikatīvi svarīgi) ... bet varbūt tas tāpēc, ka komunikācija mēdza pārāk daudz eksistēt skapja sarunās, kur šadtad dažādos kontekstos tas klau parādījās. šadtad arī tādos varenos un satraucošos teikumos. un es, būdama maza meitene, pārlieku ātri un viegli par visu sāku satraukties, ķepiņām raustoties un sirdsdarbībai klumpurējot un spazmātiski raustoties. ah, those were the days

ar mācībām un eksāmeniem man ir tik ļoti tādas love and hate relationship
šogad jau it īpaši

brīžiem tāds izteikts meh un naids, un nepatika pret visādām muļķīgām struktūrām. kā arī pēkšņi jauni universitātiski uzdevumi un deadlaini, kā arī nestratēģiskas kārtības rada grr un frustrāciju. kā arī piespiesties bāzt galvā kaut kādus faktus un sapratnes, kas vēlāk jāatvemj eksāmenos ir maziedvesmojoši

taču tad tomēr ir arī tik interesanti izdomāt kaut kādas struktūras esejām un darbību plānus mācībām. izrbties cauri, lai saprastu, kas un kā notiek. netīši nokļūt konversācijās, kurās kādam citam var noderīgi paskaidrot iegūtās zināšanas. vai arī atrasties eksāmenā un rakstīt-rakstīt-rakstīt (apparently es iedvešu saviem blakussēdošajiem klasesbiedriem nervozitāti un bažas, jo eksāmenu laikā tik pat kā visas atvēlētās stundas pavadu rakstot. tik pat kā bez pārstājas). kā arī mēģināt izdomāt pēc iespējas akurātus piemērus, kas, starp citu, man ļoti labi izdevās pēdējā eksāmenā, kurā bija jānorāda trīs granulōmu izraisošas slimības. tādi sīkumi šadtad iepriecina. ja man prasa par how-was-your-exam, mana atbilde ir entertaining, lai gan tas pavisam noteikti nebija draudzīgs eksāmens.
ja vien visa mācību sistēma nebūtu tik ļoti tendēta uz rezultātiem un sekmēm, man šis viss patiktos daudz vairāk.

bet varbūt visi mani mācību prieki un patikas atgriezušies tikai tāpēc, ka esmu aktīvi atsākusi dzert matē un lietot kafijas.. un komplektā ar nobīdītiem miega grafikiem ķermenī kopumā tāds nedaudz being high on things un es jūtos tā, kā es jūtos. un tamlīdzīgas lietas, kas bija vidusskolas laiku mindset un lielā mērā eksistenciālais baseline.

iekšā vispār tāda ļoti on edge sajūta.. nu tāds nemiers, kas kaut ko baksta un bīda klusībā.. kaut kas jāmaina, kaut kas jāmaina, bet pagaidām vēl ne gana notverams un saprotams. pārmaiņas, kas ļautu justies labāk par savu eksistenci laikam jau. neznez

i smacked myself in the head last night
and now the sound in my right ear vibrates and echoes a bit
but it can't be too bad because it took me quite a while to realize that the problem is not with my headphones but with my own head (or to even notice in the first place that there is a sound distortion)
all of this because of a hypothetical chocolate covered coffee bean, ugh

domājot par visādiem vecumiem/gadiem/laikiem, sāka šķist, ka turpmāk, atbildot uz tādiem laikveida jautājumiem, vienkārši jāsaka, ka man ir nedaudz virs deviņpadsmit

i've always had my little difficulties justies iederīgai-piederīgai kaut kādiem cilvēkiem
visa aberdīniskā eksistence, kopš sapazinu fred, ir šķitusi kā draudzēšanās ar viņu, taču tie visi pārējie jaukie cilvēki ir vienkārši no malas vērojami, kad nu fred izdomā mani kaut kur aizvilkt sev līdzi. vairāk vai mazāk vienmēr ar cilvēkiem esmu jutusies kā kaut kāds novērojošs elements

ziemsvētku laikā, kad fred bija prom, saņēmos tomēr atbildēt uz aicinājumu nākt ciemos uz rev, kur viņi visi kolektīvi dzīvo. lai gan man nebija fred-agenda būt tur, tas bija lieliski un draudzīgi. sapratu, cik ļoti daudz vieglāk ir palicis kādam kaut ko pateikt.
thruth is, i still haven't quite left.
dīvaini, jo man īpaši nepatīk baigi aktīvā attiecībošanās un whatnot. kā arī man pavisam ļoti neinteresē precēties un apbērnoties (kaut kādi ilgtermiņi un fiktīvas nākotnes nereti uzpeld no ģimeniskiem kontekstiem). kā arī kaut kādi apkārtcilvēku aktīvi komentāri un bakstījumi par manu kopbūtni ar fred rada tikai vēlmi šņākt un sabojāt tās lietas, kas tomēr ir arī jaukas. apzinos, ka tik pat kā dzīvot viņa mājā un vienlaikus būt visādi izvairīgai no commitments un aktīvām kopbūtnēm ir ļoti, ļoti pretrunīgi. taču man laikam ir izdevies nokomunicēt tās lietas manā galvā, kas to viņam paskaidro, jo esmu pateikusi/paskaidrojusi daudz potenciāli nejauku lietu. ekspresojusi frustrāciju par feeling trapped.
daudz nogurdinošas komunikācijas, taču after i had said all the unnice and awaypushing things there were. or more or less all. it feels safe enough to be here. without too many expectations. and all that. and because i like the people here. so essentialy i am not here because of only him, but the Everyone else.

kā arī tāpēc, ka aizvakarnakt, sēdot virtuvē, pirms gulētiešanas vadis teica, ka ir jauki, ka es te esmu.. un man te vajadzētu būt. tāds reassurance, ka neesmu delusional, domājot, ka drīkstu te būt. tāds tik ļoti pārsteigums to dzirdēt, ka vienīgais, ko spēju darīt, ir apmulsusi blenzts viņam virsū.. pat ne īsti pasmaidīt. tas bija ļoti skaists moment of feeling accepted. jo nezināju, kā var reaģēt tā, lai parādītu how much his words mean to me.

ar fēna palīdzību esmu iemācījusies sadzīvot ar aukstumu šajā istabā

sēdu dīvānā un bakstos ap savu eseju; blakus sēd jone, kas iedvada datus savā gigamegamilzīgajā tabulā, kas gūti darba pētījumos; otrā dīvānā sarušinājies pašpietiekamā čupiņā cyril lasa kaut ko savā kindle; bet pie galda sēd fred un raksta kārtējo vēstuli kādam
indre toties blakusesošajā virtuvē vāra kāpostzupu, ar kuru mūs visus cienās
istabā skan paskaļa mūzika. katrs kaut ko savā nodabā darbojas. tā tīkami. koeksistence, jā, jā.

es šo māju vairāk vai mazāk neesmu pamatusi kopš 24. vakara, kad šeit nedaudz negribīgi, bet ierados ziemassvētkot


pturum. un te nu bija sēdēšu viena pati savā mitzie-cave, kamēr mani kaķi pa indiju
dīvaini, vispār kopumā.
nav vēl izdevies saprast, kāda ir mana jaunā nostāja par lietām, apstākļiem, notikumiem un iespējamībām. bet kaut kas ir laikam jau mainījies. not sure, not sure.

abi mani kaķi kādu pusotru stundu atpakaļ aizdevās uz lidostu, lai dotos uz indiju (grasījos rakstīt indētos, bet tad sapratu, ka sanāk pārāk nepareiza cita pieskaņa vārdam ^^)
so i am left home alone until 7th on jan
kopumā tas šķiet gluži pozitīvi

gribētos pa [pa]vasarīgām alpu pļavām klīst


puf
puf
puf

my new bike (love at first sight) is quite an orgasmic bike. sometimes, when i use the breaks in a specific way the whole bike vibrates. the seat vibrates ^^ i haven't quite exactly figured out just yet how i need to press the breaks to achieve it.. not that i mind - it always comes as a pleasant surprise

gžļubhrrr
laikam esmu izdarījusi nepieciešamo minimumu, lai rīt prezentētu ārtikuli un iesniegtu lit.survey dumjo uzdevumu (man netīk īpaši sūdzēties par mācībām, bet šis ir vienkārši geeez - jādokumentē, kā tu izmanto scientific literature search engines. kas vēl būtu okēj, bet tas konteksts, tas konteksts.. tik nesaprotams un beztēmā ievilts. vai arī nepaskaidrojot mērķi)
grupu prezentācijas jau pašas par sevi ir gana briesmīgi.

rīt ir otrais no četriem dedlainiem divu nedēļu laikā. visi vairāk vai mazāk tiešā veidā ietekmē final degree.
šodien pavadīju desmit stundas foresterhill lekcijojot, gatavojoties prezentācijai, nedaudz nekā un darbs noslēgumā. iemanījos uzberzt tulznu uz pēdas, jo nejaudāju novilkt zābaku laikus, lai izlabotu traumējošo daļu. brīžiem man kļūst tik ļoti vienalga pat par vienkārši labojamām lietām.

jau kopš piektdienas pastiprināti gribas tikai gulēt, jo slimīgums. darbs, iespējams, teju 39 grādos ir nogurdinoši un vēl.

arī istaba ir pārvērtusies par netīrības kaudzi un tuvojas tādam tiešām man-nav-ko-vilkt (jo viss ir ieštampāts netīrdrēnju kastē)

putnu skaņas aiz loga. neesmu droša kuros no visiem naksnīgo mācību posmiem, bet tā skaņa liek domāt par pavasari piecos no rīta, kad tiek mēģināts vēl iespēt sadarīt visu nepieciešamo UN nosnausties pusstundiņu pirms došanās ceļā

viss ir ļoti slikti. un tadpat tomēr arī totāli okēj. ekh.
can i just pleasepleaseplease go home to hide under my bed?

puf
šobrīd nu jau kādu ieilgušu brīdi ir nedaudz grūti nevēlēties visu piekāst
lai brauktu mājās
no visa atkāpties nedaudz gabaliņu nostāk

esmu ievērojusi, ka esmu ļotļoti izvairīga mēģināt kaut ko nebijušu/tādu-ko-neprotu citu cilvēku sabiedrībā
tāda izteikta iekšēja kauna sajūta par pavisam iespējamo opciju izdarīt kaut ko totāli greizi un nepareizi
un tas apvienojumā ar visādām overwhelming sajūtām par kaut kā apgūšanu kaut vai pašai savā vientuļajā nodabā

lai gan pavisam ļoti labi saprotu, ka ir normāli nevarēt kaut ko kvalitatīvi prast, to pamazītiņām neapgūstot

pēc nu jau gandrīz beigušās pirmās darba nedēļas jāsaka, ka pats nogurdinošākais aspekts ir tie kāteviet, ko ēdi/ēdīsi vakariņās un ko darīji/darīsi brīvdienās jautājumi. katru vakaru.

bet nu labi, mani kolēģi vismaz neapspriež savas constipation problēmas. vai vismaz pagaidām ne.
citādi jau viss gluži okēj.

ievēroju, ka ēpasta spam folderī iekrājušies vairākas ziņas un nolēmu uzlūkot listi
trīs no tiem ir no kaut kāda Ethan
atvēru palūkot. teksts atšķiras, bet visos vienmēr ir kaut kāds links.. un aiz paraksta pavisam ne-aizdomību-rosinoši teikumi:

- P.S. As I always say safety first, our links are McAfee secure so there’s no need
to worry about viruses or anything of the kind.
- p.s My links are always 100 percent safe and MacAfee protected.
- p.s All links are 100% SECURE and McAfee protected.

yeah, right