apmēram divi naktī
čaboņa virtuvē atgādina, ka tā ir eksistējoša vieta, un varbūt jāaiziet kāda tēja savārīt un kas apēdams uzmeklēt
ieejot virtuvē secinu, ka čaboņas radītājbūtne nav ne (miega)māsa, ne otra būtne, kas kādlaicīgi mitinās dzīvojamā istabā, bet gan kāda trešā, vēl iepriekš nesatikta būtne. taisa ēst ^^
tas ir jauki; šī randomcilvēku satikšana virtuvē naktsvidū mani ļoti iepriecināja. tikpat ļoti cik cyril, no otrpusloga iepazīstoties ar (miega)māsu, bez minstināšanās piekrišana piedāvājumam iekāpt virtuvē pa logu, fred un nico barošana pa logu.. hm, rodas iespaids, ka šajā virtuvē mēdz notikt jaukas lietas, visādas sarunas un tā. pozitīvi.

sarunas noslēgumā uzzināju, ka viņa nokļuva aberdīnā, jo meta monētu. lai izvairītos no lēmumpieņemšanas
tā kā nesen uzzināju, ka kāds aberdīnisks paziņa šad tad pieņem lēmumus ar metamkauliņa palīdzību, katram ciparam piešķirot citu lēmumu, vai arī kādu no lēmumu opcijām izmantojot vairākkārt, iepazīstināju arī viņu ar šādu ekstendēto lēmumpieņēmējopciju

L: my hair is way straighter than i am :D
r: yeah, well, my hair is unstraight as i am ^^

sēdu istabā, pa brīžam malkojot ginesu, un rokos cauri materiāliem, lai rakstītu eseju par antioksidantiem un to nozīmi dns labojumu veikšanā, līdz izdzirdu tudunkš-tudunkš klauvējienus pie loga - tur smīnoši fred un nico
nedaudz apģērbjos un veru logu vaļā, lai apsveicinātos. pacienāju ar ginesu. pa kumosam, pa kumosam pacienāju viņus ar (miega)māsas cepto kūku vēl, pabaroju viņus abus ar nūdeliskajiem vakariņu ēdiena pārpalikumiem, bazilika un mint lapiņām, kas turpat virtuvē uz palodzes aug. visnotaļ tīkama izklaide iemānīt dažādas ēdienlietas draugu mutēs pa atvērtu logu naksnīgos laikos
sajutos kā tāds velo-drivethough ^^

(miega)māsa uzcepa brīnišķīgi garrrrrdu ābolmaizi, un šodien sazvanījos ar clinical biochemistry lab manager - pirmdien sāku strādāt.
katru darbdienas vakaru 3h
būs finansiāla pašpietiekamība. jauki jauki. un pavisam noderīgā laikā arī

heh, kaut kad apmēram 26. augustā nosūtīju darba pieteikumu un pirmā darba diena 18. novembrī

bad taste ballīte bija izdevies dzīves notikums. tematiskajai iederībai iegādājām arī četrpaku ar sainsbury's basic bitter beer (tās četras bundžas maksāja £1 un bija kaut kas tik apbrīnojami bezgaršīgs - kaut kas gāzēts un, ja domā par ūdeni, tad var sajust viegli rūgteni piegaršu)

viens no jaukākajiem aspektiem bija dejošana. kaut kad tad bija arī apmēram kāda pusstunda, kad viesistabā bija tik vien kā uz dīvāna sēdošs fred un hamish, kas runāja par receptōriem un calcium channels un whatnot, un es, kas viena pati entuziastiski dejoju riņķīapkārt pa telpu. nu tā, ka nejusties kaut kā neērti par sevi un ķermeņa izmantošanu, citu cilvēku klātbūtni un vispār visu.. kad galvā neeksistē nekādas obsessive thoughts, nomāktība vai tumšs tukšums un patiesībā jau nekas cits kā tikai skaņas un dejotdejotdejot. tā nekad nav.

kopumā tur gan bija vairāk cilvēku kā manai gaumei patiktos, bet no cilvēkiem jau nereti var izvairīties un/vai ignorēt
biju pat nedaudz sociāla ar iepriekš nepazīstamiem cilvēkiem, kas arī šķita kā sasniegums

foksis ir pasācis mani staipīt (stretching muscles), kad tiekamies
tas parasti rezultējas ar stiepjvelkošās sāpēs vaidošu mani
bet, hei, ir jūtams progress - nesen, kad spēlējām citadeles un bija jāgaida citu gājienu izveikumi, viņam izdevās aizstaipīt manus pirkstgalus līdz pēdiņām

vakarvakarā uzzināju, ka aberdīnā dzīvo ļoti glīša būtne, kas pārvietojas ļoti dzeltenā lietusmētelī un zaļā šallē. ar gumijniekiem. mēs izskatāmies ļoti saskaņotas, kad es savā zaļajā lietusmētelī, dzeltenajā šallē un dzeltenajos gumijzābakos stāvu blakus viņai ^^
cerams sanāks kādreiz vēl padraudzēties


pūf, vispār vakarvakarā notika tik daudz visukas.. nez.
laikam jau vajadzēja paklausīt iekšējai sajūtai un aizdoties vēlreiz līdz becycle, kad biju jau nolēmusi, ka mācības vairs nenotiks
būtu varējusi padancāt vēl nedaudz. satikt kaju, kas tiktāl vienmēr ir bijis jauks dzīves notikums. un aiztaupīt daudz darba fokša aknai un pārējām ķermeņšūnām.
bet kopumā tomēr ļoti uzjautrinoši

ķermenis vairs galīgi neprot pamosties
modinātājus it kā tā kā dzirdu, un arī reaģēju. tikai tad kaut kā tomēr izdodas atslēgties, jo miegainajam ķermenim šķiet, ka tā aizsniegšanās līdz telefōnam ir gana liels pamošanās sasniegums
gh. šis ir nedaudz kaitinoši, jo ne jau vienmēr labsajūtai vajadzīgas 10-15h miega

after spending considerable amount of my yesterday's time sitting in a pile of blankets and pillows together with the free radical bible, trying to piece things together, there was a phone call
inviting me to leave the warmth and to be movement into the wetwet slurring from the skies. with the cold biting my kleine fingerses.
the invitation was promising - an hours of three cats and watching diablo 3 being played.
not quite what happened though.

three cats there were indeed. so cuddly and mjāāāāu.
the next ~7h until 6am the three of us spent playing diablo 3
beers were drunk. mixture or wild lettuce, marshmallows and other herbs and green things were smoked.
it was a nice life
mainly because i hadn't felt so relaxed and stressfree for long times. all of the imagined and actual responsibilities left and i was not bothered by them a single bit in any of the hours that passed without constructive doings.

apparently es ļoti labi protu radīt iespaidu, ka esmu saulains kaķēntiņš, kas nekad nebēdā, nedrūmst un nekrīt savās šļurgainajās domu bedrēs un kuram cilvēki nemaz nešķiet biedējoši un sarežģīti radījumi, ar kuriem ir ļoti problemātiski sarunāties and whatnot.
//šī informācija nav no sarunas ar mani, bet gan par mani

mani arī ļoti mulsina tādas frāzes, kā, piemēram, "we should hang out more [often]"
whatever that means
arī tad, ja to saka man interesējoši cilvēki, ar kuriem gribētos varēt pavadīt vairāk laiku kopā. taču pfff.. tas prasa kaut kādas vai nu aktivitātes, ko kopā veikt, vai arī spēju sarunāties un kaut ko vismaz aptuveni konstruktīvu teikt

nez, nez. tā vien šķiet, ka par visu vēl daudz jādomā. un ķermenis ir nedaudz iesprūdis kaut kādā konstantā nervōzumā un stīvumā. (pēc daudzās velosipēdošanas un rāpelēšanās pa kalniem kājās ir iemeties arī patiešām fiziskais stīvums. taču arī tas sāk mainīties uz labo pusi, jo ievēroju, ka, lai uzpedālētos foresterhill, man šorīt nejutās kā vajadzība pārslēgt ātrumu uz kaut ko mazāk fiziski prasīgu)

purumpumpum

biju aizvesta līdz vienu no ļoti skaistajiem skotzemes nostūriem - isle of skye
lielākoties tā tomēr ir tāda pavisam ļoti vējaina un mākoņaina vieta. taču pārsteigumainā kārtā tieši šajā nedēļas nogalē nebija neviena mākonīša un vējš arī dienas laikos nebija jūtams diezko daudz.
otrajā no abām naktīm gulējām glīšā un pavisam mīlīgā bothy mājiņā salas pašā ziemeļainākajā nostūrī. nakts laikā vēja brāzmas bija tik tik skaļi izteiksmīgas un vilinošas. taču siltums un miegs tomēr noturēja mani guļammaisa un fluffy-blanket kokōnā
daudz skaistu krāsu. dienas akmeņaini-zālainos kalnos un saulrieti, kas pasauli padara oranžrōzu. saullēkti, kas pašu padara tik apžilbušu, ka uz mirkli neko citu nemaz nevar redzēt.
mērens kailums saulaino kalnu sūnu kaudzēs. netālu no aitiņām, kas tur pa kalniem brīvgaitā tipina savā nodabā. regulāras piknikpauzes un snauduļošanas.
tas ir tā puf gan, ka citreiz kaut kādas šādas jaukas vietas vai lieliski cilvēki spēj ne tikai iedvesmot, bet arī likt sajusties pavisam peh par pašeksistenci. iegrūst kaut kādās bedrēs, no kurām ir ļoti nogurdinoši rāpties ārā.
unjā. nevienam no mums šobrīd nav/nebija funkcionējošu bilžmašīnu. tāpēc nekas no visa tā redzētā brīnišķīguma nav iemūžināts kaut kādā krāspikseļu apkopojumā

lai skotijā iegādātos superlīmi, jābūt vismaz 18 gadus vecam
šo uzzināju, jo pārdevēja man paziņoja, ka neizskatos 25 gadus veca, tāpēc man jāuzrāda persōnapliecinošs dokuments
jau pirmajā gadā, kad šeit ierados, tas šķita diezgan šizīgi, ka jābūt pilngadīgam, lai iegādātos nažus
bet, wow, superlīme
pff

in other news: mājās ir ieradies internets beidzot

tā kā kopš ierašanās aberdīnā mājās nav interneta, tad nekāda slēpšanās lotrō pasaules kvestošanā nav sanākusi
taču fred bija parūpējies, lai mani šeit sagaidītu tā teikt real life questing
ar stāstu un notikumiem, un uzdevumiem, kuru ietveros man bija jādoas satikt dažnedažādi cilvēki, jāmeklē paslēptas lietas/aploksnes viscaur pa aberdīnu, jārisina dažādi riddles un jāsaprot clues, lai varētu atrast tālākas norādes

esmu pārliecināta, ka, lai to visu noorganizētu, bija nepieciešams krietni liels darbieguldījums. kaut vai tāpēc, ka kopumā iesaistīto cilvēku skaits sniedzies pāri desmit vismaz. plus vairums darba tika darīts jūnijā. tāpēc jānodrošina, ka paslēptēs lietas ir gana paslēptas, lai netīši netiktu atrastas, bet tomēr ir pietiekami atrodamas, lai es varētu tās uzmeklēt. reiz, piemēram, devos apmēram pusstundā tālā gājienā gar jūru uz ziemeļiem, kur zālē bija jāatrod paciņa. tā kā biju droša par tās atrašanās vietu, bet nevarēju to samanīt, pielietoju nedaudz brutālas metōdes un sāku zāli plēst ārā ^^

man pat bija piešķirta speciāla quest belt, kura bija jānēsā un tajā jāglabā visas iegūtās lietas procesa laikā. piemēram, fēns un mikrōlāpstiņa (tai noteikti ir kaut kāds dārznieciski funkcionālāks nosaukums)

un tas viss tikai tāpēc, ka reiz izteicos, ka i wish that life would be more often like lotro (un man ir aizdomas, ka arī tāpēc, ka apšaubīju to, vai kaut kā baigi diži iešu bakstīt šeit pazīstamos cilvēkus, kad atgriezīšos)

rezultātā esmu tikusi pie kōniskās kolbas pildītas ar fairy piss (elderberry syrup), velosipēda (shadow) un fred
it kā jau tas viss būtu gluži lieliski.. tikai nedaudz tomēr arī ar ķieģeli gribētos iemest
puf

diena piesātināta ar quality communication
tīkama atkāpe no vispārīgās kļūda Komunikācijā

miay
miau
was ment
mwant
bwah
give up
type no food
Good
no food
goof
good
><
it's a kleine reetard

guvu mēreni dziļu pārliecību, ka ir iemesls smiltsērkšķiem tikt sauktiem ar ērkšķiem nosaukumā

puff
laikam jau naivi bija cerēt, ka 3h miega šonakt, 5h vakar (un sazin kas vispār notika vēl iepriekšāk) ir gana daudz, lai varētu kaut ko funkcionālu mans vispārīgi miega tendētais ķermenis paveikt.
bet tas koncerts bija vairāk kā brīnišķīgs ar visu to sēdēšanu mežā pirms vēl satumst un tad tumsīgais koncerts ar gaismiņām, siltā gaisa burbuļkokōnu no segas un šalles, glīšajām skaņām un bezalkohōlisko vidi. kā arī komunikatīva aizsēdēšanās līdz rīta agrumiem bija negaidīta un ļoti tīkama dzīves pārmaiņa
vēl tik sabāzt kaut kādas lietas somā. pasnaust šonakt. un tad rīt kāpt autobusā.

kaut kādas lietas jāsakārto. kaut kas jāaizkomunicē. puf. bet mazpamazām kaut kas vismaz sāk sanākt. kaut kā tā.
viss šķiet tik sarežģīti. kā jau vienmēr.

tipinot lejā uz pagrabu, atminējos senāka rīta agrumā notikušas sarunas fragmentu (teikumi ir aptuveni atdarinājumi un nekādā veidā precīzi citāti)

r: pekas vispār tagad ieguvušas paplašinājumu
m: jā, es tā dzirdēju, ka jums tur tagad mežs arī
r: nu, ja astoņus bērzus par mežu var nosaukt ^^

interviju transkribēšana tāda runas defektu izcelšana vien ir. tās rezultātā cilvēki, kas ikdienā šķiet gluži artikulēti un saprātīgi, pārvēršas par kaut kādiem rītārdiņiem, kas nespēj savaldīt savus teikumus gramatikas grožos, pabeigt iesākto un neatkārtot kaut kādus mazvārdus, zilbes vai vientuļus burtus ^^
kaut kādā mērā jau ļoti jautri. tikai traki apnicīgi kopumā un ļoti nogurdinoši.
un laikietilpīgi. jā, tas visuvairāk

kamēr stāvēju veikalā pie saldējumu stenda, ar domu iepriecināt tēti, turpat blakus kādus gadus piecus veca meitenīte sāka prasīt, cik maksā kaut kāds tur tas saldējums. laikam jau man, jo neviena cita tik tuvu nebija. viss jau būtu labi un vienkārši, taču meitenīte runā krievu valodā. un manas krievvalodas prasmes ir labākajā gadījumā mazeksistējošas. tā teikt dažkārt puslīdz spēju nojaust, par ko ir saruna, bet pati nepiedalos. varbūt vienīgi ar tādām frāzēm, kā, piemēram, što ti hočiš, vai mans jaunākais ieguvums - eta ņi bank, eta ķiatr.
lai nu kā, palīdzēju viņai norādīt, kurš saldējums cik maksā un runājām par to, kurš ir ne-dārgākais. vēl ar kaut kādas blakusesošas sievietes palīdzību norādījusi, ka viens no tiem maksā 18.. kad meitenīte jau izvilka to no saldētavas, ieradās viņas mamma un kaut ko teica. tad es ātri devos prom no nozieguma vietas, lai nemēģina vēl man kaut ko teikt
vēlāk pie kasēm gāju viņai garām. viņa smaidīgi ēda savu saldējumu un pienāca pie manis priecīgi paziņot, ka tas garšo pēc limonādes. vai vismaz tāda ir mana interpretācija viņas teiktajam ^^ droša nevaru būt

drusku vairāk kā gadu atpakaļ ar tāda paša vecuma meitenīti tiku sarunāties arī vāciski. kaut kādu iemeslu pēc viņai šķita, ka vajag man pastāstīt kaut ko par ugunskuriem (īpaši daudz nesapratu un neatceros saturu). es viņai centos pateikt, ka vispār nerunāju vāciski un man ir grūti saprast, ja viņa tik ātri runā.. taču nevarēju tobrīd atcerēties "ātri" un tā vietā pateicu "daudz". viņa uz mani tā drusku aizdomīgi noskatījās un tajā vakarā vairāk neko man neteica. nākamajā dienā gan viņa paziņoja, ka es esmu bitīte - viņa mani ir nopirkusi, es tagad esmu viņas mājdzīvnieks un nedrīkstu nekur iet.

kad visi citi prom, šorītu sākām ar berģu depō apmeklējumu divetā
sarūpējām dažādus nepieciešamus materiālus
un tagad katrs bīdam kopā savus projektus, viens otram arī palīdzam daloties idejās un realizējot atsevišķus fragmentus darbos
viņš konstruē darbistabai lampu un otrā stāva margas, toties es (pieticīgāka būdama) cenšos uzmeistarot foksim dzimšanas dienas dāvanu (jo tā ir šodien. ja jau nevar pareizā dienā aizgādāt, tad vismaz ķerties pie izgataves darbiem gan var)
pat ripzāģi iznesām pagalmā zāģīšpriekiem ^^
viss notiek. vai vismaz šodien/šobrīd
patīkama dzīvīguma sajūta vismaz. pārmaiņas pēc
mjau

ahhh, uzdūros viss par tevi vienīgajām divām dziesmām
un wow, nezinu, kad šis notika, bet tagad tur pat ir tās abas dziesmas ievietotas demōalbuma formātā, kā arī neliels biogrāfisks apraksts pieejams. hah
tas bija tik sen un tik lieliski smieklīgi
laimīgās ģimenes fotō ^^

ziepēm, kuras iegādāju, norādīta lietošanas instrukcija: "samitrināt ādu, saziepietēt plaukstas un pamatīgi noskalot"
jo nu bez šī izsmeļošā un detalizēti paskaidrojošā teikuma es noteikti nebūtu spējīga šo produktu lietot
pff
jāpiebilst arī, ka uz orģināliepakojuma, šķiet, nekas šāds nav norādīts. tik vien kā pievienots uz uzlīmes, kas sniedz informāciju latviešu, lietuviešu un igauņu valodās

spalva, kas jāiemērc tušā, lai kopā vilktu burtus vārdos, paštaisītas aploksnes, kas aizdarinātas ar vēstuļvasku, kurā iespiests mans kokgredzens.. tas ir tik brīnišķīgs process ^^
ja būtu vairāk ideju kam un ko teikt, tad varētu tik rakstīt vēl un vēl

labi, ka telefoonam labaaka atminja un realitaates izskirtspeeja
tad vismaz ir kaads, kas paliidz saprast, vai sarunas ir nosapnjotas vai notikushas
lai gan saturs paliek miegaini-miglains
hah.

zaale iepljauta
laiks aizbraukt liidz zviedrijai

braucot mājās tā vien kārojās doties kaut kādos pasaules apvizinājumos. piemēram, braukt sēdēt pie jūras vai arī kā citādi vizināties pa bezmērķainiem ceļiem
saprotams, apzinīgums uzvarēju un es atbraucu mājup
tik pa ceļam tā prātoju, cik patiesībā ļoti pietrūkst kaut kāds tāds draudzīgi fizisks kontakts ar cilvēkiem
laikam jau tāpēc, ka ieradums; jau kopš kaut kādiem agrīniem vidusskolas laikiem ar cilvēkkaudzēm, varēt atnākt nolikt galvu kādam klēpī un tur tā pabūt, visādās bužināšanās un blakusesošas kopāgulēšanas
tādas tīkamas ķermeniskas saskarsmes ar citām būtnēm
tad tagad, kad var kādu satiekot vai ejot prom apskaut.. tā vien šķiet, ka ātri vien jāatraujas, jo ja nu negribas laist vaļā. nevar jau arī tā, nu, būt tādai needy un puff
darbību principi pieviļ.

sadzēros kaut ko, kas, ja var ticēt iepakojumam, ir oolong tēja (un iespējams, ka var, jo man ir aizdomas, ka kaut kur smadzenē mājo atmiņa, par tējas ieguvi), un tagad tā vien gribas kaut kurp kaut ko
bīdīties un bakstīties
purumpurrumpurunpumpummm

ģimeniska kolektīvā brokastu nodarbe - iestādījām četrus kokus
tā tik turpināt un pēc gadugadiem visas trīs koka pekumājas būs meža vidū ^^

man bija izdevies visu to attēlā redzamā lietu kaudzi savietot iekš tā viena kofera. 22.4kg

tas prasīja diezgan daudz lēmumu un pārvietojumu.

neilgi pēc ierasmes mājās ļāvos pēcpusnaksnīgai peldei pekudīķī
iemigt ar murrājošu minku azotē bija kas ļoti eksistencei vajadzīgs
trīsarpus stundas miega, lai celtos un kārtotu
baspēdu pastaiga pa tumšu pasauli, maijvaboles burkā
pasaule ir dīvaina vieta
pastiprināta sociofōbijas sajūta
visādi sīkumi

šodien ar vecākiem biju ciemoties pie ģimenes draugiem
vienas no tur būtnēm mazais cilvēks (sešus gadus veca meitenīte) vienubrīd bija man iesēdusies klēpī, tad sagrāba manu kreiso krūti un ļoti skaļi izteicās kaut ko kā "tavi pupi!". tā kā pēdējos laikos esmu atgriezusies pie no-bra-november tipa eksistences, tad tas bija kā pavisam ļoti, ļoti kārtīgs krūts apčamds ^.^
samulsināja mani, jo nebiju neko tādu gaidījusi

šīvakara plānā ietilpst noskatīt game of thrones iekš institute of medical science septītā stāva konferenčtelpā
jo projektōrs un milzuīgi logi, kas ļauj aplūkāt naksnīgo pilsētu.jo kāpēc gan ne. jo tā var.
pēcāk aptuveni pamest abedrīnas robežas, guļot mašīnas bagāžnodalījumā kaut kur pie aitu laukiem, lai no rīta izvairītos no sastrēgumiem, braucot pakaļ ierastajiem otrdienas dārzeņiem

seaside, bonfire, drums, fire poi spinning, moonrise, waves and wind. sparks from the fire, flames. warmth above all. lovely people laughing

mēness bija tik milzīgs un oranžs, nedaudz ieplacināts. redzēju kā tas parādās virs horizonta blakus kuģim. neilgu brīdi vēlāk tas pakāpās augstāk, lai paslēptos aiz mākoņmalas.



un tomēr es iemanos ieslīgt kaut kādos melnos caurumos, no kuriem nu jau vairs īsti neprotu izkulties. pf. viss prasa tik ļoti piepūli

mani vienmēr nedaudz pārsteidz tas, cik es ļoti uzticos tam, ja kāds ko piemin par potenciāliem plāniem un laikiem. šie teikumi kaut kā iegravējas galvā kā tāda pārliecība - tam būs būt tieši tā, kā tikko kā tika pavēstīts
bet reti jau gan teiktais tieši tā notiek. (reti, kas pietuvinās "nekad" galam uz ass) cilvēki aizmirst, cilvēki negrib, cilvēki pārdomā.
bet es turpinu uzticēties

ar visu to, ka visādi cilvēkdraugi (vai vismaz reiz bijuši tādi) nereti radinājuši pie apstākļiem, kad plāni tiek mainīti, atmesti, izmesti, transformēti. ar vai nereti bez iepriekšējas vai jebkad pienākošas ziņas

ai, tā draugu būšana vispār tāda jokaina un relatīva

mmm, cik jauki ir sajust cilvēkpietrūkumu
ne to, kas attiecināms uz tāli esošiem un nepieejamiem cilvēkiem.. tas jau te esot vienmēr mīt.
par tiem, kas kāda neilga gājiena attālumos atrodami
man šķita, ka izbrauciens uz Tangleha pie četriem kaķiem būs jauka solitūde, kas dalāma tik vien kā ar thesis rakstošu foksi
taču ne. jau pats pirmais vakars tika dalīts ar citiem. un tad vēl tie cilvēku bari tālākos vakaros... brīnišķīgu cilvēku bari
taču man nesanāca pārslēgt savu mentālnoskaņu no solitūdes uz jēēj-cilvēki-ballīte
tāpēc sanāca tā drusku neproduktīvi slēpties

sēdu šūpuļkrēslā pie iekurta kamīna mājā ar kaķiem
vakarvakarā sēdēja turpat treju kaķu ieskāvienā
nav gluži pašas kaķi, bet labākais kaķu-wise, kas man te pieejams
dzīvošu Tangleha līdz otrdienai
jo pieteicos aprūpēt minkānus

šī māja ir ļoti maģija

i'm a very fraid


defektīvi teikumi un lasītprasmes

mūzikskaņas, kurās grimt un grimt

laikam tomēr ir negodīgi regulāri atgādināt par māju pietrūkumu tiem, ar kuriem koplaiks ir pavisam limitēts

ilgas par sen nepieejamiem komfortiem

drūmes par zudušām uz zūdošām komunikācijām, kas kādreiz bijušas zīmīgas un laikietilpīgas

kodīgi kalendāri rada vēlmi mentāli atgriezties pagājības komfortvietās. arī tad, ja tajā laikā ne viss no tā bija uztverts kā komforts un tīrformāta prieks

nedaudz vilšanās par tik satālinātu pārvietojuma izvēli

svārsta konstante

peldu kādos dīvainos mākoņslāņos

----------------------

šorīt netālā kaimiņlogā redzēju kaķīti -> diena bija ļoti laba

tā ļoti gribētos aizdoties mājās
uz Pekām
pietiktu kaut ar divām, trim dienām

iebužināties kaķos un manā linu pļavā
pasēdēt kokōniskajos šūpukrēslos pie iekurta kamīna
pagatavot kādas ēdamlietas kolektīvi ar tēti.
sabužināt mammu.
basām pēdām tipināt apkārt, ar skaļu mūziku ausīs. pat veikt tādas funkcionālas lietas, kā, piemēram, mājas kārtotne
aizstaigāt līdz Peku otrā galā esošajam grilhausam, saķibināt pagales kopā un pavadīt vakaru veroties liesmās.
nedaudz māju miera, māju smaržas. un varbūt arī pa kādam cilvēkam, ja kāds vēlētos braukt pekot
apsveicināties ar bērziem, kas aug Peku paplašinājuma daļā
iemērkt pēdas pekudīķī

pur
tā sajūta iekšā sēd jau kaut kad kopš februāra sākuma. tik tagad, kad visiem ir brīvlaiki un daudzi tiešām arī tiek braukt mājās, sajūta apmlificējas arvien vairāk un vairāk.

kaut kad nedēļas sākumā pusdienu pārtraukumā sēdējām saulītē un mēģinājām dresēt kaiju - līdz ko tā izveica savu ģimnastisko triku [nostājās uz vienas kājas un izpleta vienu no spārniem.. to, kas paceltās kājas pusē] tā tai tika pamests kēksveidīgas kūkas gabaliņš
man šķiet, ka tam zvēram neizdevās sasaistīt šos divus punktus kopā, jo tā kaija daudz vēroja uz galda esošo ēdienu (kā arī garāmejošus cilvēkus ar ēdamlietām rokās), bet nemaz ne tik bieži izveica savu īpašo līdzsvara triku

satiku šodien formalinizētu kāju (tādu pēda->ceļgals), kas stāv diezgan palielā apvākotā dzeltenspainī
daudz dažādizmēra un kondīciju placentu
niere
apendicīti
krūšu gabali
resnās zarnas
žultspūšļi
polipi iz zarnām
ādu gabali
olnīcas
dzemdes
prostatas

liste patiesībā ir visnotaļ pagara
šīs ir lietas, uz kurām šodien sanāca palūkāties, kamēr iepazinos ar sample reception darbībām.
pff
patolōģija laikam ir vizuāli interesantākā no laboratōrijām. un tas jau pašsaprotami - visādi formalīnā peldoši orgāni un ķermeņfragmenti

tad, kad jau otro dienu pēc kārtas būtu laiks un vēlme pazust lotrō pasaules nostūros, serveri iesprūduši visādos nezināma ilguma aprūpju un [uz]labojumu darbos, pff

pēdējo kādu vismaz nedēļu klīstu pa aberdīnas ielām (lielākoties gan tikai vienu ielu sekvenci, kas aizved mani uz laboratōrijām vai 34e) ar latvijas ķiploku kabatā
var jau būt, ka tikai tāpēc man šonedēļ nav uzbrukuši vampīri,
taču kaut kam tomēr ir izdevies izsūkt enerģiju no ķermeņa, jo tas jūtas kā saļurpt un slimt līdz ar celšanos kājās un kaut ko darboties

someone else's nosebleed into my eye
vispār izskatījās tā gluži interesanti - asiņaina acs un pa seju izsmērētas, satecējušas asinis
netika gan nobildēts

visādi citādi roma klusītēm galvā čukst it feels like spring again, jo vakardienas auksto, aso sniegaslapni, kas izmērcēja mani pavisam ļoti, ir nomainījusi saulainība, bezmēteļains siltums un kaut kā tā

pirmā placement daļa pabeigta. trīs nedēļas citolōģijā. šodien aizgāju sakolekcinēt pēdējos pāris parakstus. mācībbrīvība līdz pirmdienai.
vispār citolōģija kopumā bija ļoti interesanti. patīkams pārsteigums, jo pagājušā gada mikrōpleismentā tā bija ļoti dull un garlaicīga laboratōrija. guvu labāku sapratni par šūnām un to abnormālijām. lielākoties gan tas attiecināms uz dzemdes kakla vēžiem un pirmzvēžu stadiju izmaiņām.. lai gan cik nu labi kaut ko var apgūt no pāris microscope sessions trīs nedēļu laikā, ja proper screening training ilgst divus gadus.

toties vakardienas daudzkolektīvās iknedēļas vakariņās (te šobrīd ir tāds kā iknedēļas notikums, kur salasās kopā kādi 10-20 cilvēki, un ēd attiecīgo host pagatavotos three course meals. manai gaumei nedaudz par lielu tas cilvēkbars parasti ir, taču vienmēr var garšīgi paēst un pavērot cilvēkus un viņu interakcijas. ā, un visi viesi nes dzērienus - alus, vīnus.. katrs pēc paša izvēles un dalās ar pārējiem) iesēņojos dīvānā un tā īsti nemaz neizkustējos no tā tur pavadīto sešu stundu laikā

oh, un pirmdien vakarā bija brīnišķīgs stīgkoncerts, kurp mani aizveda cukursēne.
vēlāk tam sekoja skipping, kas bija varenienesīgi un garšīgi. visādi cereals un pat alus, dārzeņi, augļi, sulas.. un MASĪVS daudzums sāls. tā teikt sāls rezerves atlikušajai dzīvei. kaut kad vajadzētu tikt pie bildēm ar gūtā ēdiendaudzuma kaudzi.
un tad vēl komplektānākošais prieks ar vizināšanos mikrōbusa bagāžā

purumpumpum.

atrodoties laboratōrijteritōrijā, kad blakus sēd kāds no klasesbiedriem, nevajag sākt šķirot sasūtītās bildes, verot tās vaļā; uz mirkli netīši nozibināju paliela izmēra bildi ar ļoti smaidīgu mani ar ļoti kailām tuvplānīgām krūtīm ^^

iepriekšāk nebija sanācis tik pie bildēm
kādu brīdi pirms ziemas brīvajām dienām un mājāsbraukšanas, aberdīnā bija citāda krāsojuma mākoņi vērojami. vairāki pēc skaita.
varenīpatnējs paskats vispār. bilde un tikai viena izvēlēta gan to tik tā pavisam daļēji spēj atspoguļot

persōnā izskatījās arī daudz spilgtākas tās krāsas



(miegamāsa zināja iespējamu cēloni šai dailei - nacreous clouds)

laikam iepriekš nebiju sev ļāvusi tik shamelessly un konstruktīvi raudāt citas cilvēkbūtnes sabiedrībā

man ir jauns, ļoti rosīgs study-buddy
pa azoti grozās un darbojas (un guļ) žurciņa ^^
miu-miu-miu

.
.
.

īīīīmunolōģijāā...

two exams = furniture rearranged twice + a new bra

virtuvē uz galda stāv vaska svece, kuru iededzu, kad sēdu pie galda un ēdu
puff, iekšā tāds ne-miers ieperējis

mācību frustrācija uzvarēja - istaba tiek pārkārtota un sakārtota

brīnišķīga ekstendēta pirts izklaide ar māsuaiju
ar starplaiku vāļāšanos pa sniegoto pagalmu
pēršanās ar ozolzaru pirtsslotām
skrubēšanās ar kaut kādu sāļotu lietu, kas pildīta ar visādiem eļļu ekstraktiem un ko ne. tā noskalošana sniegā
un pēcāk vēl ieziezšanās ar medu, kas pildīts piparmētrām, kaut ko eikaliptīgu un citām tīkamlietām
pasildīšanās vēl un dušošanās

tik, protams, es nebūtu es, ja neizdarītu kaut ko izcili neveiklu
tad, kad gāju izslēgt elektrību blakus esošajā grilmājiņā, paklupu aiz sēdambluķīša, pa ceļam vēl uzkrītot galdiņam un iespējams vēl kam
tā rezultātā nobrāzums uz kreisās kājas, labā kāja ar diviem krietniem zilumiem, uz labās rokas arī kaut kas līdzīgs. un tad vēl kaut kāds minimāls atsitums pret stūri uz gurna
hah
un tā kā biju tīta tikai dvielītī, nebija pat apģērbs, kas kaut drusku miesu pasargātu no kokotās saskarsmes
bridu basām kājām tāda mazapģērbta pāri pagalmam, jūtoties apmlamneveikla, bet taipatlaikā ļoti uzjautrināta, jo nekas jau slikts. tikai zilumi, par kuriem papriecāties
rīt droši vien būšu kolorīta
taču noteikti ne tik slikti kā kādā no abām reizēm, kad nokritu/nošļūcu/izkritu no bēniņiem uz pirmo stāvu pa stāvajām kāpnēm
^^