braucot mājās tā vien kārojās doties kaut kādos pasaules apvizinājumos. piemēram, braukt sēdēt pie jūras vai arī kā citādi vizināties pa bezmērķainiem ceļiem
saprotams, apzinīgums uzvarēju un es atbraucu mājup
tik pa ceļam tā prātoju, cik patiesībā ļoti pietrūkst kaut kāds tāds draudzīgi fizisks kontakts ar cilvēkiem
laikam jau tāpēc, ka ieradums; jau kopš kaut kādiem agrīniem vidusskolas laikiem ar cilvēkkaudzēm, varēt atnākt nolikt galvu kādam klēpī un tur tā pabūt, visādās bužināšanās un blakusesošas kopāgulēšanas
tādas tīkamas ķermeniskas saskarsmes ar citām būtnēm
tad tagad, kad var kādu satiekot vai ejot prom apskaut.. tā vien šķiet, ka ātri vien jāatraujas, jo ja nu negribas laist vaļā. nevar jau arī tā, nu, būt tādai needy un puff
darbību principi pieviļ.