pēdējā mācību semestra laikā, kad universitāte darīja jo īpaši daudz stulbu lietu, kas rezultējās intensīvā frustrācijā, ikvakara došanās uz darbu bija viena no dienas konstruktīvi tīkamākajām aktivitātēm - trīs stundas ar skaidri zināmiem pienākumiem un darbībām, kas pieprasa ļoti minimālu mentālo piepūli. arī cilvēku klātesamība bija puslīdz ignorējama, jo nav jau nekāds pienākums man tur ar tiem kolēģiem runāties
taču kopš mācību pienākumu beigām vairs neizjūtu to darba atmosfēru kā nepieciešamību. gluži pretēji. tagad darba videi ir pavisam cita noskaņa - tas ir kļuvis šķietami apnicīgi monotōna un nomācoši garlaicīga
tas tik atgādina, cik svarīgi tomēr ir ņemt vērā notikumu kontekstu. jo tas spēj drastiski izmainīt uztverto noskaņu.

vispār jau mācības un darbs bija tādi divi elementi (lai gan lielākoties jau mācību pienākumi), kas turēja mani puslīdz kopā un funkcionējošu. un līdz ar dedlainu pienākšanu tas viss beidzās. un beidzās arī mani resursi. pamazām, pamazām vācu tos atkal kopā.