nu šņuk, nu
negribu šitā justies. tas ir nejēdzīgi un nogurdinoši, un fļē
pie tam, pēdējos laikos pat sāka šķist, ka ir okēj nedzīvot te. tāds būt mierā ar šo apstākli
bet tad atliek vien nokļūt līdz brīdim es rīt atkal braucu prom un ir āāāā-panika-āāāā-frustrācija
tas nav diezko okēj tā justies. es it kā to saprotu. būtu jau vajadzējis šo četru gadu laikā pierast. tas ir, samierināties un pārstāt kaut ko.. un laikam tas, kas ir vēl jo vairāk raizējošais šajā visā ir tas, ka nav jau tā, ka tur tagad būtu kaut kā ļoti slikti. varētu pat drošvien teikt, ka nav tā, ka šeit būtu kaut kā tik apbrīnojami lieliski labāk kā tur. bet smadzene kaut kā ņipri atsakās to pieņemt