gribētos, lai cilvēki biežāk runā par saviem failures un uncertainties, kā par normālām un saprātīgām parādībām, nevis kaut kā noklusināti un kaunpilni
citādi sanāk tā, ka no jebkāda mācību procesa tikai visādas uzvaras tiek pasvītrotas, nevis brīži, kad izmēģinājumu un pieredzes gūšanas rezultātā uzzini, kā nedarīt/darīt citādāk
tad varbūt arī, skatoties uz visādiem lieliem un vareniem cilvēkiem, nebūtu tik ļoti jākrīt kompleksainās frustrācijās