crumble mitz

tas būtu ļoti kļūdains apgalvojums, ja teiktu, ka fredija aktīva eksistence manā dzīvē šķiet kā ļoti iztrūkums un ilgošanās. tas bija aberdīnai piederīgs dzīves elements, no kā visu ko iemācījos.
that said, kopdzīvei un koeksistencei ar viņu piemita tādi atsevišķi aspekti, kuri man brīžiem izmisīgi pietrūkst. sliktākais ir tas, ka mana izmisusī smadzene brīžiem mēģina līmēt klāt citiem cilvēkiem šīs iztrūkstošos kontekstus. as in, bez nekāda eksistējoša pamata. tādi imagināri visādi elementi pa galvu pļutrojas.

man pietrūkst visādu mazu bonding over little things and events
kaut kāda pseidōmāju sajūta, kas nāk komplektā ar izaudzināto komfortu pie kāda cilvēka
un tie laiki, kad varu kaut vai nīgri sēdēt kādā stūrī, bet pie manis tik un tā nokļūst pa kādam pai un buž
vispārīgais ikdienīgi draudzīgie fiziskie kontakti ar citām būtnēm.. un šobrīd mājās pat kaķu nav, kas visu padara vēl jo sliktāku
bet laikam jau visvairāk visādās eksistenciālās sarunas par lietām un domu veidiem, izpausmēm un tamlīdzīgi
patiesībā jau es nemaz neatceros, kas tieši.. nav jau tādu vārdu, kas kaut ko jelkad var tā labi paskaidrot un apkopot. labi zinu, ka nekas nebija nemaz tik ārkārtīgi labi visu laiku. bet bija brīži, kad sajutos vairāk dzīva. un ar tādu iekšēju prieku, kad varēju koeksistēt ar viņu un pārējiem mājiniekiem..
the thing is, he was my base. for one or another reason. kāds, pie kura aiznest čupiņu ar notikumiem un dažreiz kopīgi tos pārstrādāt. un es pieradu pie tā. bveh.


tas ir tik bezjēdzīgi, ka pēdējos laikos tajās dziļākajās mentālajās bedrēs ierokos tad, kad ir noticis kaut kas kopumā pozitīvs.
šī nedēļa sastāvēja no trim darba dienām un divām darba piedzīvojumu dienām. vienā no tām nogājām kādus 30km gar jūru un cauri daļai ventspils, bet otrā pildījām visādus teambuilding exercises un whatnot.
pašās beigās bija uzdevums, kurā bija jākomplimentē.. tika dotas kategōrijas un tad mums bija jāizdomā, kuram(-iem) par kādu konkrētu darbību/notikumu kontekstu pateikt labus vārdus.. un ja šādu uzdevumu kontekstos es vēl spēju saņemties pieiet kādam klāt un pateikt kaut ko kā sveikiTumanpatīc-jo, tad dzirdēt kādu citu pasakām man ko tādu ir, umm, sarežģīti. pēcāk radot vēlmi ielīst stūrītī un paslēpties [un nenākt ārā]. laikam jau tāpēc, ka grūti pieņemt, ka kāds varētu arī ko labu nodomāt. puf


anyway, man kādā brīdī bija kaut kāda doma, bet pazaudēju to rakstot. lai nu paliek.