bērnībā viena no māsām mani netīši iegrūda tajā dīķa daļā, kurā nevarēju aizsniegt pamatu; peldēt tad arī nepratu.. man ir tādas miglainas atmiņas, kur es tur kaut ko kārpījos un viss bija tāds saulains, brūngans burbuļūdens acu priekšā, līdz kaut kurš
no pieaugušajiem mani izcēla no ūdens
tagad darbā es daudz jūtos tieši tā - pusslīgdama mēģinu kaut ko, kaut ko, ko tā īsti ne[sa]protu, bet nav tik slikti, ka nogrimtu, jo pa reizei pa kādai elpai ievilkt jau tomēr varu, bet beigās nekam enerģijas neatliek

man žēl, ka no rīta nepiezvanīju uz darbu, lai pateiktu, ka man šodien ir, nez, migrēna un es nevaru pastrādāt (un tā vietā aizbraukt līdzi silvijai uz smilteni)
saķēru pāris saules staru. gribas braukt gūlēt saulītē pie bezvējainas jūras, vai uzlīst uz kāda jumta.
jūtos pagurusi. tik tik.