vilkukaķim vakar bija heartattack

viņš mīļojās pie manis gultā (kas ir totāli nekad nenotiekoša parādība, jo pie manis istabā viņš mīļojas tikai, kad sēžu pie galda vai uz paklāja) un tad aizskrēja driselēties ar brālīti
viņš ieklepojās tā, ka neizklausās pareizi. es kāpu ārā no gultas skatīties, kas notiek - viņš bija uz zemes uz sāna un es bļāvu pēc tēta, jo uzreiz bija saprotams, ka nav ok..
tās bija tik helpless pāris minūtes

iepriekš biju sastapusies ar dažāda veida nāvītēm - death by old age, death by disease at somewhat old age, death by choice. bet šis death by unexpected-sudden at young age.. puf

mazais susuriņš nebija vis nekāds maratōnists, bet gan sprintotājs, kas jau no sākta gala svilināja savas dzīvībiņas un ar pilnu joni metās dzīvē.
pirmajā dienā, kad izlaidām kaķīšus-brālīšus ārā, staigājāmies pa pagalmu kopā. atvilinājām kaķus līdz peku mežam, kur vilkukaķis ar tādu kārtīgu skrējienu devās uz sētu un lēcienā ieblieza ar seju tajā. divreiz pēc kārtas. man šķiet, ka tas varētu diezgan labi raksturot viņa entuziasmu un pieeju dzīvei.