pēc latcraft lekcijām tapināju uz mašīnu
un jo ilgāk biju gājusi pa tumsnīgajām pilsētas ielām un jo tuvāks bija tas brīdis, kad jāsēžas mašīnā un jābrauc uz ikšķili, jo vairāk man gribējās, kaut es daļēji dzīvotu rīgā
gribētos varēt pēc vēlmēm un nepiecišamības izlemt, vai tagad ir diena, kad palikt rīgā, vai arī tomēr migrēt uz peku kokmājas komfortu un kaķu murru mierinājumu
pēdējos laikos tā starppilsētu dzenāšanās sāk šķist arvien mazāk uzrunājoša. toties iešana pa ielām rīgā šķiet tāda savā veidā mierinoša un atdzīvinoša
par šo būs vēl jāpadomā