saņēmos aizbraukt uz kolēģa sālsmaizes ballīti
viņiem ir tik episki brīnišķīgs dzīvoklis. un kopdzīve. un draudzības. jutos tā teju vai vainīgi, ka varu to visu tā redzēt ne tikai pēc nojaušanas un kaut kādu atslēgas caurumu principiem, bet arī esot tur klāt un vērojot

es priecātos, ja man negribētos visu ko tādu savā dzīvē. ja kaut kāda tādveida interakcija ar citām būtnēm būtu tik tāda šadtadīga vēlme un arī ne tādi nomācoši nepieciešamā formātā. kaut kas, ko darīt būtu forši, bet totāli var iztikt bez
bet izmisums nav pievilcīgs. un šobrīd es neesmu necik konstruktīvs zvēriņš, kas jūtas gana worthy of anyone's time. and it does not matter. un laikam jau kaut kā tas tomēr man ir svarīgi. jo esmu šeit iemetusi šos burtus

nesen atdūros pret sajūtu, ka visiem jau tāpat ir saveidotas visas viņiem nepieciešamās draudzības un sociālās konstrukcijas. un ka es pati vien visu esmu neglābjami sagrāvusi

es reāli neprotu uzticēties cilvēkiem. nekad neesmu pratusi. tikai relatīvos nesenlaikos to esmu sākusi apjaust kā ļoti limitējošu problēmu