jau mēnesis bez unreasonabļe uzmācīgām panikām tikai tāpēc, ka kaut kādi iekšējie vai apkārtpasaules fiziskie apstākļi pamainījās uzreiz nesaprotamā virzienā, self-hatred fits un rītiem, kad pirmā doma ir būtu jau labāk nepamodusies
arvien biežāk sāk izdoties atgriezties pie kādreizējā viedokļa, ka dzīve ir bedre, bet sūdu bedrēs aug saulaini dzeltenie ķirbji; viss ir vienkārši un smieklīgi; pie overall noskaņas, ka visādās sajūtas ir wicked izklaides nevis impeding doom; un tas rāmais background skumjums.
šis ir ļoti labi. itin viss.
man pat izdevās veselas nedēļas garumā katru dienu veikt kaut ko kinda sociālu vai konstruktīvi saplānotu un nejusties tā, ka nu ir pienācis laiks palīst zem galda un nelīst laukā. šis noteikti nav tāds tradicionāli man-iet-labi mindsets. bet patīkams un teju konstruktīvs vienaldzīgums. ha!