June 8th, 2016
Tu redzi tumšu un gaišu
Bet nevari kopā tās abas
Pa ūdeni nevari staigāt
Tu nevari kreisi un labi
Un uzbrūkot bēgt
Un kavējot pagūt
izvēļu nelietīgā puse ir tāda, ka tas vienmēr vismaz netiešā veidā nozīmē no kaut kā atteikties
ja neskaita to, ka man joprojām dzīve šķiet diezgan pretīga un bezjēdzīga vieta, tad vispār man pēdējā laikā mēdz arī patikt visādi apstākļi. vai vismaz atgriezies kaut kāds minimāls "well, this could be kinda entertaining" noskaņojums.
daļa no preferēto izvēļu iespējām gan galīgi nelīmējas kopā un atteikšanās kļūst neizbēgama.
jo vairāk atgādinu sev to, ka jebkā pastāvīgums ir pilnīgs bullšits, jo arvien vieglāk paliek visu pa druskai noskurināt. un ne tikai lietas un citi man apkārt ir nepastāvīgums, bet es pati arī. ļoti. pēdējos desmit gadus mētājos starp lēmumiem un vietām un lēmumu trūkumu. un tagad turpinu to darīt ar savu izvēli braukt prom bez konkrēta mērķa max ātri rauties atpakaļ, kā to vienmēr esmu darījusi mācību semestros.
ir tie formālie-konstruktīvie iemesli - grūti apvienot mācības, kurās daudz jādomā, ar darbu, kurā daudz visukam jāseko rūpīgi līdzi un jāsmadzeņo, jāanalizē. un nafig mocīties, ja var kaut kā vienkāršot..
bet tad ir arī visi tie iekšējie mazie muļķīgie durstīkļi. man šķiet, ka ar tur esošo daļēji reālo vientulīgumu citreiz ir vieglāk tikt galā, kā ar šeit esošo vientulīguma sajūtu (es tak zinu, ka nekāda vientulība šeit nav, jo apkārt tak visādi cilvēki, ar kuriem teorētiski var draudzēties. vajag tik tikt pāri sociālajiem anxieties un pašeksistences bezjēdzīgumu un lack of anything to offer un veikt kaut kādus plānus!)