Pirmoreiz pa ilgiem laikiem uzrakstīju un nosūtīju īstu vēstuli. Uz papīra, ar roku rakstītu. Nebūtu tik miegaina piepūstos aiz lepnuma :D

agrā bērnībā (tad kad veidojas priekšstati par vārdiem) manā pagalmā vārda "tante" nozīme bija apmēram "pavecāka, visticamāk pastulba, sieviešu dzimuma pārstāve, parasti maisās pa kājām un uzbāžas ar neprasītiem padomiem". Un lai arī laika gaitā esmu uzzinājusi, ka visādus tantveidīgos vārdus lieto arī citās nozīmēs un arī visnotaļ ar humoru, kaut kāda iepriekšminētā pieskaņa vienalga paliek. Un kad mani pirmoreiz nosauca par tanti, nemaz nejutos glaimota. Kaut arī man bij 21 un tas bij mazs bērns tādā vecumā, kad visas, kas manāmi lielākas par viņu, sauc par tantēm. Pieņemu, ka tad, kad tiešām sākšu uztraukties par savu vecumu, būs īpaši jāpiedomā, lai apzīmējumu "tante" neuztvertu kā personisku uzbraucienu. Neloģiski, protams. A kurš teica, ka es esmu loģisks un prātīga? :D
P.S. diez vai šī tēma ir turpmākas apspriešanas vērta ;)

samīļošanas trūkums organismā, tā lūk

saņemties, izslēgt cibu un iet strādāt. Nez kāda ir sajūta, ja darbs patīk?

šodien labu brīdi blenzu uz luksoforu (starp citu, tur nez kāpēc bija piekabināts vēl viens maziņš luksoforiņš apmēram acu augstumā), kamēr aptvēru, ka trolejbusa saraksts ir pie nākošā staba

Nez, mani pieskaitītu pie sabiedrībai bīstamiem maniakiem, ja redzētu tās iztēles ainiņas no brīžiem, kad apmācības vadītāja man piš smadzenes? Drošvien, ka ne. Kamēr tās ir vēl tikai iztēles ainiņas.

Un beigās izrādās, ka tas darbs viņai licies tīri ok. Ko man, protams, nepateica viņa.

UPD. Tiko atnāc vēlreiz pateikt to, kas pirms stundas tika 3x izrunāts. MAITA.

... mēs ar drušku un paziņu stāvējām pie čili picas domājot, kur tālāk doties. te pēkšņi trīs iesviķojušas (bet solīdas), elkoņos saķērušās apm 70-90 gadīgas kundzītes uzsauca "paiet malā! paiet malā, meitenes, pionieri nāk!" mēs gandrīz bikli atvirzījāmies uz ietves malu, kundzītes jautri aizlīgoja tālāk.
sarunājām ar drušku, ka tad, kad mums būs apm 70-90, mēs arī tā iesim dzerstīties (solīdi iesviķot) ;)

Viena no visnejēdzīgākajām nodarbēm ir morāles lasīšana no sērijas "Ak, KĀ tu varēji ko TĀDU izdarīt!?" (ļoti ceru, ka es bieži tā nedaru. Man būtu tiešām kauns par sevi, ja izrādītos, ka šoreiz pati savā acī baļķi ni un ni. Ka tāda pati skabarga man ir, tam ticu un mēģinu laboties) Ja personīgi man kāds lasa morāli, es:
 a)atslēdzos un apdomāju svarīgākas lietas līdz moralizētājs apklust;
 b)saškrobojos un sāku fantazēt par vardarbīgu un brutālu izrēķināšanos ar moralizētāju.
Cik man gadījies novērot diezgan liela daļa cilvēku dara tāpat.

starp citu, lavendera izskatās pavisam citādāk, kā biju viņu iedomājusies (es gan nemācētu pateikt, kādu biju viņu iedomājusies). Jā, un šis vārds viņai ļoti piestāv.