agrā bērnībā (tad kad veidojas priekšstati par vārdiem) manā pagalmā vārda "tante" nozīme bija apmēram "pavecāka, visticamāk pastulba, sieviešu dzimuma pārstāve, parasti maisās pa kājām un uzbāžas ar neprasītiem padomiem". Un lai arī laika gaitā esmu uzzinājusi, ka visādus tantveidīgos vārdus lieto arī citās nozīmēs un arī visnotaļ ar humoru, kaut kāda iepriekšminētā pieskaņa vienalga paliek. Un kad mani pirmoreiz nosauca par tanti, nemaz nejutos glaimota. Kaut arī man bij 21 un tas bij mazs bērns tādā vecumā, kad visas, kas manāmi lielākas par viņu, sauc par tantēm. Pieņemu, ka tad, kad tiešām sākšu uztraukties par savu vecumu, būs īpaši jāpiedomā, lai apzīmējumu "tante" neuztvertu kā personisku uzbraucienu. Neloģiski, protams. A kurš teica, ka es esmu loģisks un prātīga? :D
P.S. diez vai šī tēma ir turpmākas apspriešanas vērta ;)