Gribēju te gari un plaši izrakstīties par savām pārdomām, saistībā ar citu cilvēku pārdomām par mani. Tad pieleca, mana dzīve, bļin, manas problēmas un manas izpriecas. Un nav ko aizrauties ar citu uztieptiem "rāmīšiem" un vērtējumiem. Jo īpaši, ja šie citi bez mana akcepta iedomājušies esam mani draugi.
Kad man gribas padomāt par ko skaistu, rāmu un dvēseli veldzējošu, es domāju par fjoklas reiz pieminēto izšuvumu.
Bezmaz gara acīm redzu: uz baltas drānas, izšūts ar diegiem tik ziliem
kā siena laika debesis, vecajā drukā un gar malām peonijas
krustdūrienā... Eh...
(kaut kas tamlīdzīgs manā bērnībā karājās omes māsas
mājā. Tur gan bij izšūts "tek saulīte tecēdama" nevis "Te nav nekāda
mauku māja!", kas neliecina neko labu par omes māsas morālo stāju)
Interesanti, ka cilvēki, kuru izvēlēto mūziku tiešām būtu vērts klausīties, parasti ir ļoti iecietīgi pret citu audiālajām vēlmēm un momentā izslēdz/pārslēdz, ja kāds negrib dzirdēt. Tie, kuri uzslēdz skanēt pa visu apkārtni pilnīgus s*%*, visskaļāk bļauj par savām tiesībām uz "mūziku", nespēju strādāt klusumā utt.
- organisms saka:"Da beidz tu ar to savu kafiju, es vienalga gulēšu :P" - mental note: paskatīties vakarā pirms gulētiešanas to filmiņu, ko Kuminsh ielika, vai mana pīpētvēlme pāries vai nepāries? - kad 23 gadus esi domājis/rūpējies tikai par sevi, tad pēkšņa vajadzība parūpēties arī par (skaita uz pirkstiem...1,2,3,...daudz, vobšem) citiem rada tādu vieglu šoku. Sāku saprast, kāpēc ģimenes galvas tā mīl iedzert - ak, jel ;)