- ir pāris cilvēki, kuri man ir tikpat tīkami un svarīgi kā ilggadēji draugi, bet kurus pazīstu ļoti maz, un kuru attieksmi pret sevi īsti nezinu
- un kaut kā ir sagadījies tā, ka par maniem draugiem kļūst cilvēki, ar kuriem var nebūt kontakta iiilgi, un tomēr atkal satiekoties jūt, ka, jā, savējais, ar šito ir tiešām forši. Ir interesanti redzēt, kā šis cilvēks ir mainījies un izaudzis, un visfantastiskākais - tu viņam/viņai ar joprojām/atkal patīc.
- reiz mērķtiecīgi socializējos, un tad es sadzēru ar daudziem, ar daudziem labas attiecības, bet tādi, kurus sauktu par draugiem, no tā laika palikuši ļoti maz. Pat nezinu vai sveicinātu uz ielas tā laika cilvēkus. Daži no viņiem mani vairs neatpazīst, un es atpazīstu tikai tāpēc, ka man ir laba atmiņa uz sejām...
- tagad tik sen neesmu tā teikt "izgājusi sabiedrībā", ka, šķiet, vairs nemāku runāt ar cilvēkiem, skatos un brīnos par viņu un savām izdarībām :D t.i., mazliet bail, ka nemaz nemācētu draudzēties ar cilvēkiem, ko neesmu pazinusi agrāk :D heh

šādas tādas tādas sajūtas, kas prasās pēc izpausmes, bet izstāstīt nemāku
kind of... it kā nekas ārkārtējs, bet tas pats nekas šķiet tāds kā intensīvāks, piesātinātāks kā parasti
nevaru atrast īstos vārdus lai aprakstītu

- sēžu un domāju par puspudeli baltvīna, kas mājās ledusskapī palika
- un par "Auļiem" (ja nekļūdos ar nosaukumu) man patika, ļoti
- pārāk ilgi esmu dzīvojusi "kā pagadās", nevar būt interesanta dzīve pašam nedomājot un nedarot neko, no jauna mācos domāt, ko darīt, kā darīt un kādi rezultāti būs manai darbībai (bezdarbības rezultāti nupat sāk šausmināt)
- ahh...

- mana māsa ir burvīga, patiesi, patiesi :)
- un vēl gadās, ka stāvi pieturā, apsver domu īgņoties un pēkšņi pašā Rīgas viducī ieraugi žogmalē ko tādu:

saulainās bērnības atmiņas atausa :) :) :)

gadās taču kādreiz cilvēki, ar kuriem saistība praktiski nekāda, tomēr patīkami apzināties, ka viņi ir
 t.b. forši, ka fjokla nav permanenti izdzēsusies :) :)
vismaz pagaidām

vairāk

šonakt sapņoju par vārnām, kas sēdēja uz vadiem virs piemājas ielas, novēroja un, šķiet, pa vārniskam apkomentēja uz ielas notiekošo (notiekošais kā jau sapnī bija visvisāds) Pamazām satumsa, izskatījās, ka šīm izrāde arī sāk garlaikot, šīs sāka dīdīties, ķērkt, pa brīdim pret vadiem uzšķīla krāsainas dzirksteles knābja galā. Tas vēl likās normāli. Kad dzirksteles izvērtās par kaut kādiem iekš grafiti manītiem simboliņiem, arī vēl neko sliktu nepadomāju. Bet, kad laternas pēkšņi pārslēdzās uz prožektoru režīmu, vārnas izvilka kaut kādas idiotiskas cepurītes un spieķus un sāka uz tiem pašiem vadiem veidot kaut kādu parodiju par mūziklu dziesmā aicinot pirkt kaut kādu tur sazinkādu produktu, tad gan apvainojos ne pa jokam. Nevis īstas vārnas, bet kaut kādas reklāmdevēju nolīgtas bezmaz vai manā pagalmā iesmērējuši (seko uzmesta lūpa)
ar šādu domu arī pamodos

LielaisCibasDievs, būtu ļoti jauki, ja šodien es un apkārtējie iztiktu bez lielām nepatikšanām. Šodien varētu pietikt ar izgāztu kafiju, vai rindu veikalā, neko graujošu, lūdzu ;)

pirmās lietas ko aiznesu uz jauno dzīvesvietu bija manas mīļākās grāmatas (tas bija sen. Es pārvācos tā lēnītēm pa 1 tašiņai reizi 2 dienās)
Vispār es lasu diezgan maz.
Tikai vakar ieviesu kafiju, nazi un 2 tomātus, lai būtu arī kaut kāda pārtika mājās ;)

Tapetes neplēsu, kamēr tiku līdz mājām agresija bija pārgājusi :)
tagad sēžu, mēģinu aptvert, ka ir piektdiena un ka vakarā apsolītais kinogājiens ir atpūta nevis vēl viens darbs ;)