Kad apzinies, ka kāds tevi pat lasa, attieksme pret sevis rakstīto ievērojami mainās. Domu, sajūtu piefiksēšana tiecas kļūt par komunikāciju. Kāpēc es izvēlējos tās domas/sajūtas pierakstīt virtuāli nevis uz papīra? Tāpēc, ka tas likās kas gaistošāks un vieglāk izdzēšams par, piemēram, kladi. Un tos, kas mani lasa un ko es te lasu, nespēju uztvert citādāk kā "īstus" cilvēkus, lai cik mazpazīstamus. Nevienu brīdi viņi man nav bijuši abstrakti usernames. T.i. lai arī personiski nepazīstu nevienu no cibas, anonimitāte neliekas pilnīgi pārliecinoša. Kāpēc es nepadaru visu rakstīto tikai sev lasāmu? Tāpēc, ka teorētiski kādreiz kāds nejaušs garāmlasītājs varētu pateikt kaut ko ļoti interesantu, kas man vienk nav ienācis prātā (naivi, protams).

Ko tik nesaskribelēsi, lai tikai neatgrieztos pie darba, phe ;) UPD. Un arī šis sākās kā vienk "pierakstīšu to putru, kas pa galvu maisās, labāk sapratīšu" un beidzās kā neveikls komunikācijas mēģinājums, t.i., tagad kādu komentāru gribas (kaut arī pati parasti lasu nekomentējot) phe 2 :D