par kaķi
mans kaķis nupat ir palicis, sķiet, 9 gadus vecs. viņa ir vecāku kaķenes pēdējā meita. vecāku kaķis bija persiešu jaukteņa un meinkūnu jaukteņa kopprodukts. viņa izskatījās pēc absolūta persieša. neparasts persiešu trīskrāsu kaķis. balts, maigi maigi ruds (teju uz rozā pusi) un gaiši pelēks. viņas meita, mans kaķis, galīgi neizskatāš pēc persieša. viņa drīzāk izskatās pēc maziņa meinkūna. pelēka ar vāji rūsganu pavilnu.
jau bērnībā viņa nebija nekāds roku kaķis. es viņu īpaši neaiztiku, tādeļ, izaugot, tas tikai pastiprinājās. viņa izauga par neatkarīgu, neagresīvu būtni, kas atzina par saimnieku tikai vienīgi mani. bet. viņai nepatika manas māsas dēls. ieraugot māsas dēlu viņa burtiski nojūdzās.
ar a. viņai bija un ir apbrīnojami labas, harmoniskas attiecības. es ļoti baidījos par to sākumā, taču, mans kaķis izrādīja apbrīnojamas pedagoga spējas, sākuma uztraukumam pārejot, bērnu absolūti ignorējot, tad pieciešot no viņas jebkādu uzvedību un tad, kad, viņasprāt, tam bija īstais laiks, pāris reizes spēcīgi, bet bez nagiem uzšaujot, lai bērns saprot, ka nē, raustīt aiz astes (vai jebkā cita) vairs nevarēs.
taču tagad, briedumam lēnām pārejot agrīnā vecumā, viņa kļūst aizvien jocīgaka. principā, man viņa jāieslēdz, nākot mājā jebkādiem bērniem. un vīriešiem.
viņa joprojām ir ārkārtīgi miermīlīga attiecībā pret mājiniekiem, īpaši neuzbāžas, bet katru nakti pavada guļot manā kājgalī. taču sveši cilvēki, īpaši bērni un lielāka izmēŗa vīrieši, padara viņu nervozu līdz aptrakumam.
nav ne jausmas, kādēļ. vakar man nācās ieslēgt viņu balkonā, jo, kāpjot piecus gadus vecam bērnam pa kāpnēm augšup, viņa sāka nelabi baurot un ļoti agresīvi šņākt.
kurš man pateiktu, kas notiek tam kaķim galvā, heh.