Šodien tulkojamajā "Rezidentā" viens ārsts otram pārmet, ka tik vēlu atklāts apendicīts. "Pat apkopējs to būtu konstatējis!" Tas liek domāt, ka skatītājus-apkopējus varbūt tiešām gatavo karjerai medicīnā. Darbinieku trūkums un tā tālāk.

Ja tie ir titri, es operāciju brīžos cītīgi blenžu uz titru ailītēm. Es pat necenšos ieskatīties kadrā un papētīt tuvāk, vai tur a.god. aktieri ņemas pa silikona pacientiem vai arī ir iekombinēti reālā operācijā. Man automātiski gribas novērsties. Noteikti ir pietiekami liela cilvēku kategorija, kas ar interesi skatās - vai nu paši strādā medicīnā, vai arī ir maniaki, kas zog orgānus. Tad viņi ir tā mērķauditorija? Varbūt es vienīgā esmu ņuņņa, un vajag tikai ieradināties, lai gūtu tīkamu satraukumu, redzot atsegtas smadzenes vai diabētiķa pēdas amputāciju? 

Atceros, vienā no pirmajiem tulkošanas gadiem (ap 1996.-97. gadu), kad filmas mums vēl deva VHS kasetēs, kam līdzi nāca 500 lappušu izdrukāts skripts, kuram pakaļ braucām ar tramvaju (uz Šmerli), iedeva man kaut kādu "Dr.Giggles". Internets nebija mūsu ikdiena, imdb.com bija savos pirmsākumos un man pilnīgi nezināms, un vienīgā iespēja noskaidrot, kas tas par daiļdarbu, bija iedot kādam noskatīties kaseti. Es biju izdaudzināta ar murgiem un vāju nervu sistēmu, tāpēc mājinieki tā drusku raizējās, ja man gadījās filma potenciāli no šausmu filmu žanra. Jau pēc pirmajiem filmas kadriem, kur, ja nemaldos, sarkanā šļurā peldēja kaut kādi eritrocīti, es iegrūdu kaseti brālītim. Viņš ar draugiem, iespējams, apreibinošu vielu ietekmē, to noskatījās, ļoti smējās, tad atnāca uz manu istabu un pateica, ka man šī filma ir kategoriski aizliegta. Es gāju atkal uz tramvaju un vedu VHS ar visu 500 lpp "analogo pdf" uz Šmerli, lai tulko kāds stabilāks.