Katram žanram ir savs skatītājs. Ja tas ir medicīnas seriāls, tad tā mērķauditorija ir cilvēki, kurus interesē medicīna un kuriem attiecīgi varbūt tieši ir interesanti redzēt un saprast, kas notiek operāciju zālē un kāda ir ārsta ikdiena. Ja tā ir šausmu filma, tad jebkurš līdzeklis, kurš liek skatītājam iesaukties "Vaijj!" un aizklāt actiņas ar plaukstām, ir sasniedzis savu mērķi. Ja tā ir kara filma, tad es, piemēram, gribu redzēt un saprast, kas ir karš - ko visu cilvēks ir gatavs darīt, lai pats paliktu dzīvs; kā tas ir, kad lodes svilpj gar ausīm un caururbj miesu; kādas sajūtas ir, kad apkārt viss sprāgst un dārd; ko nozīmē redzēt, kā kolēģim lādiņš norauj kāju; kā tas notiek, ka karavīri pārnāk mājās galvā sabojāti utt. -, un maksimāls reālisms cilvēkam, kurš karu dzīvē nav pieredzējis, manuprāt, ir labākā iespēja saprast, cik postošs tas ir un cik milzīga drosme ir nepieciešama, lai dotos kaujā, no kuras var nepārnākt. Kam tas neinteresē, tas to neskatās, tā es domāju.