ratatoska's Journal

4:16pm: Dažreiz - ļoti, ļoti reti, bet tomēr - es ieraugu kaut kādu jocīgu formu un par to domāju. Bērnībā, pusaudža gados tas bija nesalīdzināmi biežāk, bet šad tad arī tagad.
Mums vannas istabā ir kapitālais remonts. Nevis tā ka - o, kapitāli! bet tā, ka ārprāts, nekas nevar palikt tur, kur bija. Norautas visas flīzes, apmetumi, izurbts viss betons no grīdas utt. Es skatos uz kaut kādu iedobi gāzbetonā un domāju - tā ir šeit jau no brīža, kad cēla māju. No brīža, kad izlēja šo gāzbetona bloku. Pirms tam tādas nebija, un, ja to nourbs vai nozāģēs, vairs tādas nebūs. Un nekur, nekad, nevienu visā pasaulē neinteresē kaut kāda iedobe kaut kādas svešas mājas izķidātajā vannas istabā. To aizšpaktelēs, apflīzēs, apdarinās, un tā tur paliks, līdz māja sabruks vai kāds vēl kādreiz izdomās taisīt Kapitālo Remontu. Tai iedobei nav ne apziņas, ne domu, ne jūtu, bet es par to iedomājos šīs dažas dienas, kamēr tā nav apdarināta. Sēžot uz poda. Pat bez jebkādas pareidolijas, vienkārši kā uz bedrīti betonā.
Vai, teiksim, sadīgusi zīle. Nekādu cerību augt, nonāks kompostā, sapūs, baros manus gurķus vai ko citu. Bet auga tāda zīlīte kokā, piebrieda, sabrūnēja, nokrita. Pazaudēja micīti, sāka augt, dzīt asnu, pārplēsa čaulu, izspieda saknīti. Nu un nonāca kompostā, un nevienam par to galva nesāp un nav daļas.

Nu jā, bet pārējā laikā man par to visu ne silts, ne auksts, eita visas pasaules plaisas, zīles un sabrauktās sliekas pašas uz savām viņsaulēm vai kas nu jums tur kuram ir.

6:54am: Reizēm pielīp kāda dziesma, pat var īpaši nepatikt, bet dzirdi vienu frāzi, un tad tā kā sauklis nedēļām skan galvā. 

10:10pm: how many people get a doctor's degree because of Doctor who 

3:13pm: Pieņēmu grūtu lēmumu likvidēt visu ērkšķaino dārzā - vai gandrīz visu. Vilkābeļu dzīvžogs ir lāsts un murgs, nekad mūžā nevajag audzēt ērkšķainus dzīvžogus, jo kādam tie būs jācērp un ērkšķi būs visapkārt. Vīra māsa pirms daudziem gadiem man uzdāvināja sarkanlapaino bārbeli, un desmit gadus esmu mocījusies ar sirdsapziņu, jo krūms aug kā zvērs, jāgriež divreiz gadā, izskatās efektīgi, bet, kā paskatos, tā dusmas par tiem ērkšķiem un to, ka dāvana, tāpēc emocionāli grūti likvidējama.
Pieņēmu lēmumu krāt žogam, ielas pusē droši vien kaut kādam paneļu žogam ar betona stabiem, pārējai teritorijai tos metāla 3D paneļus, lēšu, ka vajadzēs 5-6 tūkstošus eiro. Par žogu domāju katras brīvdienas, kad ejam staigāt ar suni, jo viņš ir savos gandrīz 12 gados kļuvis tik lēns un negribīgs, ka esmu paslepus (no suņa) sākusi apskatīt kucēnu cenas ss. Šurp pārvācāmies, kad Ričs jau bija ieradināts turēties savā teritorijā, bet iepriekšējā mājā mums bija žogs ap teritoriju, taču ar jaunu, enerģisku suni es negribu riskēt, un žogam ir jābūt pirms suņa. Domājot par žogu, nupat piešķīlās, ka kaut kādā veidā pirms žoga meistaru saukšanas ir jālikvidē tās četrus metrus augstās, blīvumblīvās vilkābeles gar visu ceļu. Sāku gūglēt, protams, latviski visi raksti ir par to, cik brīnišķīgs dzīvžogs ir vilkābeles, pērciet tik un stādiet. Kā likvidēt tos drausmīgos, padsmit centimetru diametra stumbeņus, kā izzāģēt četrus metrus augstas vilkābeles kādu 50 metru garumā, kā pēc tam tikt vaļā no celmiem - tikai tagad sāku saprast, kāpēc Artūra vaigs top drūms un bāls, kad vien līksmi čivinu par žogu materiāliem un visu to daili, ko taisos stādīt gar žogiem. Žogs un vārti (un nauda) būs tikai puse vai ceturtdaļa no bēdas. Jo vairāk lasu par to, kā urbt caurumus celmos un gāzt iekšā herbicīdus - bet tā, lai neiztek pa otru pusi ārā, - jo drūmāks un bālāks top mans vaigs.

3:18pm: Vairs negribu nevienu sēriju ar dalekiem. Daleki man apnika jau pēc otrās reizes, kad tos ieraudzīju. Tas, ka tagad tie ir nokrāsoti krāsiņās, neko nemaina. Atgādina šitos.

5:28pm: Ievēroju, ka pēc saskarsmes ar nelaipniem/augstprātīgiem cilvēkiem, ar kuriem man obligāti jāsaskaras (iestādes, speciālisti, vērtētāji, arhitekti) un kuriem uz to īso brītiņu ir zināma vara pār mani, visu dienu jūtos iemīta zemē. Viss, kas saistīts ar mājas vērtējuma kārtošanu, man liek justies kā noziedzniecei, kas kaut ko pretlikumīgi pārbūvējusi savā mājā. Mājai tātad uzreiz draud uzsprāgšana, nodegšana, applūšana, sagrūšana un bankas izputināšana, un tas, protams, var uztraukt vienīgi vērtētājus un banku, jo es pati jau esmu tik bezsirdīga neliete, kas nemaz nedomā par savas ģimenes drošību, bet būtu jāliek cietumā par savām noziedzīgajām darbībām ar savu īpašumu.
Šodien viss negaidīti strauji pavirzījās uz priekšu, jo kadastrs JAU atsūtīja kadastrālā uzmērījuma lietu un robežplānu, es internetā Ogrē atradu arhitekti, kuras uzvārdu gūglējot, ārā neleca balvas par milzu tiltiem un sabiedriskajām ēkām (kaut kā palika iespaids, ka tie apbalvotie negrib krāmēties ar to, lai garāžu būvvaldē pārsauktu par tehnisko telpu). Pēc desmit minūtēm aizbraucu pie arhitektes, viņa izrādījās ļoti cilvēcīga, visu sāka bīdīt. No manis 250 eiro, un viss atrisināsies (cerams) tuvākajā laikā, pēc tam vēl 14 dienu termiņš būvvaldē, tad pilnīgi nezināms termiņš vērtētājai, kura visu marinē kopš aprīļa, un, iespējams, varēšu noņemt ķīlu no hipotekārā kredīta. Vēl jau nekādus "hop", bet stāsts nav par to. Stāsts ir par to, ka es, visa tāda stresaina, pēc šīs vizītes aizspēros pēc pārtikas un pamanīju, ka veikalā esmu gatava atvainoties jebkuram, kurš man ar ratiņiem ceļu aizšķērsojis vai grib tikt pie kases pirms manis. Man ir aizdomas, ka tā ir tā padomju domāšana, tas "asertivitātes" trūkums, kas nav skaidrojams ne ar kādu pašapziņas trūkumu, jo tais jomās, kur darbojos, esmu pilnīgi normāls, pašapzinīgs, gana līdzsvarots cilvēks. Bet, tiklīdz kas tāds, kur es pati neko nespēju ietekmēt, kur visur ir nesaprotami gaidīšanas termiņi un iespējamas piesiešanās, atpakaļ atmešanas un bezgalīgi tēriņi nez par ko, tā kļūstu niecīga. Ir taču cilvēki, kuri ieiet tādās iestādēs kā savu kalpu mājās, met galdā papīrus un saka - man vajag tagad, dariet, citas lietas atlieciet. Nezinu, cik bagātai man būtu jābūt, lai es spētu tā justies.

3:29pm: Kopš aprīļa cenšos dabūt savas mājas vērtējumu bankai. Vispirms vērtētāja mēnesi vilka garumā, līdz atbrauca. Pēc tam vēl pusmēnesi vilka garumā, līdz pateica, ka būs vajadzīgs skursteņslauķu vērtējums. OK, vēl trīs nedēļas, līdz atbrauc skursteņslauķis un paziņo, kas jāpārtaisa, jāpārmūrē, jānojauc utt. Skursteņa mūrnieki un pārbūvētāji, divas dažādas brigādes visu izdarīja četrās dienās. Nojauca skursteni, uzmūrēja jaunu, ielika kaut kādu metāla "zeķi". 1200 eiro, un ar ugunsdrošību viss kārtībā. Pašās karstākajās jūlija dienās. Tad atbrauca skursteņslauķis-vērtētājs, trīs dienās uztaisīja slēdzienu, atsūtīja pa pastu. Tagad aizsūtu tai vērtētājai, viņa paziņo, ka vēl viss jāsaskaņo būvvaldē, citādi vērtējumu taisīt nevarot, banka piesiešoties. Zvanu būvvaldē, tur visi tādi pārsteigti ("nu jums gan nedzirdēti piesienas tā vērtētāja"), vajag meklēt rokā arhitektu, kurš rakstīs "apliecinājuma karti", ka turpmāk garāžu sauks "tehniskā telpa". Vēl elektroniski pakasījos ar vērtētāju, kura strupi komentēja, ka katram īpašniekam ir pienākums turēt kārtībā mājas dokumentāciju. Ja man nebūtu jārisina cita lieta bankā, šis vispār mūžam neuzpeldētu, un mēs visu mūžu te nodzīvotu bez papīra, ka turpmāk garāžu sauks par tehnisko telpu. Zvanu arhitektei, viņa ir maksimāli īgna un kašķīga - lai es atverot inventarizācijas lietu un zvanot mājas projektētājam. Diemžēl māja nodota ekspluatācijā 1978. gadā, visas iespējas, ka projektētājs neko vairs neprojektē. Nē, viņa saka, tas nav nemaz tik sen, tā jūsu māja nav nemaz tik veca. Tad pasaku, ka man uz rokas nav tāda papīra, kurā būtu rakstīts projektētāja vārds. Nu tad lai es sakārtojot inventarizācijas lietu un tad piesakoties uz konsultāciju. Pie viņas noteikti nepieteikšos, ja vien tā nebūs pēdējā arhitekte Ogrē. OK, jau otro reizi dzirdu vārdus "inventarizācijas lieta", bet neesmu sakārtojusi, jo neatrodu zemes dienestā iespēju pieprasīt šādu dokumentu. Uz redzēšanos, visu labu.
Izrādās, kopš 2006. gada tā saucas kadastrālās uzmērīšanas lieta. OK, ieeju zemes dienesta lapā, atķeksēju, ka man vajag kadastrālās uzmērīšanas lietu un zemes robežu plānu (man ir aizdomas, ka tas gan man ir, bet nu katram gadījumam). Pārskaitu 18 eiro, un viss. Ne čiku, ne grabu. Nekāda e-pasta "mēs saņēmām jūsu prasību, gaidiet rīt/pēc nedēļas/mēneša". Nekāda elektroniska dokumenta, kas ieripo e-pastā. Klientu apkalpošanas centrs strādā pirmdienās un trešdienās. Nezinu, ko tagad darīt.
Katru reizi, kad kādam jāzvana, pretī ir īgns, neapmierināts cilvēks, kurš ir sašutis, ka es visu nezinu pati. Negribīgi sauc aptuvenus dokumentu nosaukumus, kas man kaut kur jādabū, bet nekādā citā veidā nepauž gatavību palīdzēt - ne pie kā jāvēršas, ne kas kādā secībā jādara. Pat vienalga, vai iestāde vai privāts bizness. Vienīgie, kas bija tiešām laipni un ātri, bija tie, kuri reāli ar savām rokām un mugurām smagu darbu darīja. Tiklīdz jebkāda krāmēšanās ar bankām vai īpašumiem, tas ir vienkārši bezgalīgi ilgs murgs, tūkstoši ripo, bet man no tā nekāda taustāma ieguvuma nav un nebūs.

12:17pm: Ir tādi vārdi, kas tulkojot atkārtojas tik bieži, ka kaut kā ierakstās smadzenēs un plūst no pirkstiem automātiski.
Ir tādi vārdi, kuri varbūt līdzinās automātiskajiem vārdiem un kuros es ar noteiktu regularitāti ielaižu vienas un tās pašas kļūdas. Teiksim, vidēji 15% gadījumu es uzrakstīšu "meietene", nevis "meitene", "panājumi" (panākumi). Daudz biežāk, teiksim, 75% gadījumu, vārdu "mākoņi" ir uzrakstīšu kā "mājoņi" (droši vien statistiski "māj-" man ir daudz biežāks burtu salikums nekā "māk", ko gan tas liecina par mūsu mācēšanu). Savukārt 100% vienmēr es "bīskaps" vietā uzrakstu "bīstams" (jo cik gan bieži, tulkojot filmas, ir "bīskaps", salīdzinot ar "bīstams" - pat šai ierakstā es abas reizes vārdu "bīskaps" (nu jau visas trīs reizes) dabūju labot, pat apzinoties, ka no pirkstiem plūdīs nepareizi), un "advokāts" pilnīgi vienmēr ir "advokārts".
Vēl dažreiz gadās "pisētas" un "pisīši" pilsētu un puisīšu vietā, bet tā nu tiešām ir pārrakstīšanās, Freida kombinē nepiesauksim.
Un jums kādas tipiskās pārrakstīšanās?

1:23pm: Trenēju to savu iekšējo ļaunumu (Junga Ēnu), uzinstalēju vecum veco Assassin's Creed 2 (2009), lai gan ģimene pukstēja, ka man nepatikšot būt sliktajam un slepkavnieciskajam visu spēles laiku. Tad nu ar nolūku izvēlējos to daļu, ko citi ģimenē nespēlē, lai būtu iemesls pašai darīt visu to, kas man ne visai patīk un ko ir daudz ērtāk paprasīt citam - atkost skill tree, kontroļus, interfeisu un spēles vadību kopumā. 

1:57pm: Sapņi par kovidu
Vai jums pēdējā gada laikā ir rādījušies sapņi saistībā ar COVID-19, pašizolāciju, karantīnu, slimībām, vakcīnām utt.? Mēs te spriedām ģimenē - man pirmoreiz kas tāds sapņos iezagās pirms dažām dienām, bet mans vīrs esot murgojis jau pagājušā vasarā. Nezinu, ko no tā secināt, vienkārši interesanti, cik lielu daļu domu un emociju katram atsevišķam cilvēkam pārņem pandēmija un vai tā ielaužas arī miegā. Varu pieņemt, ka cilvēkiem, kuri paši vai kuru tuvinieki ir slimojuši vai ir augsta riska grupā, tie rādītāji būtu atšķirīgi, bet Ciba jau nav vieta, kur vākt statistiku.

4:14pm: Gaidot savus ilgotos akvareļu zīmuļus, izmēģinu roku citās tehnikās. Vakar piesēdos un uzzīmēju koku ar acu zīmuli, kurš ir tik ass un ciets, ka acīm neder, un ar akvareļiem uzzīmēju totēma stabu. Man bija divi konkrēti mērķi, konkrētas prasmes, ko attīstīt. Koka zīmējumā es centos atcerēties vienu meistarklasi, ko biju skatījusies pirms pāris mēnešiem un kur bija mācīts zīmēt lapotni ar akvareļiem, bet totēma staba zīmējums bija smalko otas vilcienu treniņš. 

9:33pm: Kā es pavadu sestdienas vakaru
Gūglējot "I hate child-proof sockets". Mani mierina citu mocekļu vaidi, piemēram, šie:

5:06pm: "Kad tev ir dzimšanas diena?" es jautāju sešgadniekam, lai atzīmētu izpētes protokolā, vai pazīst gadalaikus, mēnešus un varbūt datumus.
"Ziemassvētkos," viņš man saka. "Man būs ballīte. Pa slepeno nāks ciemos draugs, bet es nevienam to nedrīkstu stāstīt, citādi policists mani ieliks cietumā."

8:57am: What gets measured gets managed
Man patīk dati.
Izlēmu līdztekus svaram, miegam un ūdenim pasekot arī cukuram. Veicu provizorisku piedāvājuma izpēti ar dažiem YT video, izvērtēju savas vajadzības/iespējas un iegādājos Accu-chek glikometru ar attiecīgajām testa strēmelēm. Pats aparāts izrādījās negaidīti lēts, ap piečuku, bet komplektā ar noslēpumaino "autolanceti" - ap 12 eiro. Sapratu, ka vajag arī testa strēmeles, kuras ir ap 15 eiro par 50 gab. Tālāk tur var izvirst vēl lielākās summās, katru reizi autolancetē mainot lanceti (tiem, kas līdz šim to nezināja - autolancete ir pildspalva, kurā iemontē lancei, t.i. tādu asu adatu, noregulē duršanas dziļumu un tad dur sev uz nebēdu). Konkrētās firmas lancetes ir ap 20 eiro, pamata komplektā 10 ir iekļautas, pieņemu, ka manam eksperimentam pietiks ar atliektiem galiem.
Man ir aizdomas, ka faktiski es visu šo ņemtni ar cukuriem sāku, lai izmēģinātu šādu kontrolētu paškaitējumu - tīšām durt sev pirkstos. (Tur tas backstory ir garš, bet nu pāris vārdos - man ir sajūta, ka savu iekšējo ļaundari esmu puslīdz pieņēmusi un kļuvusi ievērojami riebīgāka un mazāk iztapīga, bet pie iekšējās ņuņņas esmu, protams, baidījusies ķerties.)

Nu vārdu sakot, Ogres aptiekās es nevarēju iegūt noskatītos priekšmetus, bet man tos piegādāja jau nākamajā dienā uz tuvāko aptieku. Atnācu mājās visa tāda aizrāvusies, izpētīju daudzos priekšmetus, nomazgāju rokas un ķēros klāt. Izcūkāju četras dārgās strēmeles, kamēr sapratu, cik daudz asiņu ir pietiekami daudz un kurā mirklī man tās asinis ir jāpilina. Galu galā es kaut kādus datus ieguvu. Noskatījos vēl vairākas stundas dažādu YT video par glikozes izmaiņām asinīs un dažus jautrus video, kur salīdzināta banānu un Hershey's šokolāžu ietekme uz asins cukuru (tur banāni izrādījās daudz sliktāki).

Tīri zinātnes nolūkos, protams, nopirku supersaldu "Twice Toffee" saldējumu, bet, sekojot ieteikumiem, cukuru izmērīju tikai pusotru stundu pēc ēšanas, kad tas atkal bija nokrities līdz bāzes līmenim. Gribu izmēģināt dažādus ēdienus un vairs uz šo neuzķerties - ja pusotras stundas laikā cukurs pagūst atgriezties normā, mērīšu agrāk un biežāk, jo mans mērķis ir nevis turēt rāmjos, bet izdarīt secinājumus. (To saldējumu gan vairs neēdīšu, tas bija ekstrēmi salds.) Mērīšu pēc fiziskām slodzēm, pēc ilgākas badošanās, mēģināšu sasniegt zemāko līmeni, cik varu, un saprast, kā jūtos pie zema cukura līmeņa (kašķīga, vāja?).

Man jau tagad ir vairāki secinājumi.
1) Diabēts ir liels čakars. Ja bieži jāmēra, līdz vakaram visi pirksti ir sadurstīti gar abiem sāniem un jutīgi.
2) Šitā paākstīties ir viens, bet, ja ikdienā, tad diabēts ir arī visai dārgs.
3) Pie duršanas sev (un niecīgas sāpju devas) pierod daudz ātrāk, nekā biju domājusi, un tas rada tūlītēju atvieglojumu un drusku tādu kā cieņu pret sevi. Šis man ir svarīgi kā skolas psihologam, strādājot ar bērniem, kuri graizās. Pie šī paša - sīkas brūcītes aizdzīst pārsteidzoši ātri.
4) Mans organisms labi tiek galā ar cukuru, problēmu cēlonis jāmeklē citur.
5) Ar citām acīm skatos uz produktiem, kāds arī bija mērķis.

4:03pm: Piektdiena, jūs saprotat. Piāāāāgdiāāāāānāāā!

Kādi plāni brīvdienām?

10:45pm: Trauku mašīnu es parasti ieslēdzu pēc vakariņām, ap pusdesmitiem. Tā rūc un maļas stundas trīs. Skaļākie trokšņi parasti ir jau pēc pusnakts, un tie ir labi dzirdami guļamistabā, kas ir tieši aiz sienas. Varētu domāt, ka es no tiem satrūkstos vai iekļauju ierastajos murgos, bet nē. Tā ir mierinoša skaņa, kas manā murgainajā miegā parasti ienes atelpu - pēkšņu atgādinājumu: "Tu esi mājās, visi ir mājās, tev ir māja, tev ir trauki, un tie kļūst tīri. Guli mierīgi."

5:17pm: Ansamblītis atkal sanācis kopā pirmo reizi pēc koronas, es tur divus gadus neesmu bijusi, bet tā kā tuvojas 20 gadu jubilejas koncerts, pierunāja arī mani atgriezties. Pa diviem gadiem visu esmu aizmirsusi, notis lasīt kā nepratu, tā tagad divtik neprotu, un viena no koncerta dziesmām būs "Paši skaistākie vārdi". Mana draudzene novaidējās - klusu pajautāju, kāpēc. Tas esot tāds stulbs šlāgerisks valsītis, kas izklausoties divtik stulbi un šlāgeriski pie fonogrammas. Kas tad man, nu jau divtik degu ziņkārē.

Bet tā taču ir lauzto siržu himna!

Mūsu rokas, kā upes jūrā satikties skrien,
Zīda pavediens zaļais krastā mezglā mūs sien,
Tā kā Tevi es mīlu, Tevi nemīl neviens.
(pauzīte)
Tevi nemīl neviens.

Nu, vai nav nolemtība un ieprogrammēšana? Mājās iegūglēju. Muktiņš matus nocirpis un kļuvis par kāzu vijolnieku. https://www.youtube.com/watch?v=UM2ZhFIUU1I&ab_channel=LatvijasTelev%C4%ABzija
What's not to love!

7:29pm: Biju šodien uz krūškurvja rentgenu (obligātā apskate, jo strādāju ar bērniem). Iedeva man lapiņu ar ieejas vārdu un paroli. Intereses pēc iegāju. Apakšā uzraksts "NORMAL", tas arī bija viss, kas man kaut ko izteica. Bet sajūtas savādas, nekad nebiju domājusi, ka kaut kāds melnbalts attēls liks sajust savu mirstīgumu. Blenz tai attēlā, neko nesaproti, apzinies, ka neko nesaproti, apzinies, ka speciālists saprastu. Un fiziski sajūti, ka visā ķermenī ir tādas vietas, kam citi var redzēt cauri un kaut ko tur atrast un saskatīt, bet tu neko nezināsi un nesapratīsi. Pat ja tev rentgenuzņēmumu priekšā noliks, tik un tā neko nesapratīsi, tikai uzmāksies trauksmaina neziņa.

Nu jā, bet tad apakšā ir NORMAL, un varu tikai priecāties, ka nekompetentajiem ikdienā nav pieejama speciālistu informācija par viņiem. Jēgas taču tāpat nav nekādas zināt, kā izskaties no iekšpuses.

11:24am: Vai cilvēki vispār vēl izmanto vizītkartes? Nevaru atcerēties, kad man kāds būtu devis vizītkarti pēdējo gadu laikā. Ja dotu, es nemaz negribētu, jo kur gan to bāzt, tad labāk ierakstīt telefonā numuru - vai sameklēt gūglē. Varbūt citiem tā nav, varbūt citiem somā ir albumiņi ar vizītkartēm. Varbūt tas tiešām ir neglābjami novecojis formāts?

Nez vai man vajag vizītkartes?
Uztaisīju, kad man bija privātprakse. Kad praksi slēdzu, vizītkartes vairs nebija derīgas, jo uz tām bija prakses adrese. Man šķiet, no visām sataisītajām iedevu tikai dažas - un arī tikai savējiem joka pēc ar tekstu "gribi par to parunāt?"

5:17pm: Artūrs prasīja, ko man uzdāvināt, teicu - kurpes. Tad nu šodien meklējām man kurpes. Izrādījās, man ir pārāk neiespējamas prasības - slēgtas uz papēža. Nevienu no šīm prasībām netaisījos atmest. Visi lielveikali brēc "izpārdošana" un Akropolē vēl arī nez kāpēc "fināla izpārdošana", bet nav par, ko uzmērīt. Es nepārspīlēju - man ir divas prasības - slēgtas un uz papēža. Viss ir pārpildīts ar basenēm, botēm, pat zābakiem. Ir spīdīgas (?) slēgtas, bet bez papēža. Ir uz papēža, bet ne slēgtas. Man nevajag, ar ko pa ofisu gaiteņiem pārvietoties, es gribu iet pa ceļu. Un uz papēža. Beigās, piecas stundas pilnīgi bezjēdzīgi braukājuši pa Rīgas centru, mājupceļā iebraucām Ogres "Topā", kur otrajā stāvā ir kaut kāda kurpju bode. Lielas cerības neloloju, bet tik un tā biju šokā, kad tur plauktos nebija variantu - slēgtas un uz papēža. Pārdevēja apjautājās, vai var kā palīdzēt, un es tā arī pajautāju - vai nedēļu pirms rudens ir par agru meklēt rudens kurpes? Jā, viņa teica, vēl neved. Bet tikko atvestas vienas, vēl pat cena nav zināma. Kurjers tik tikko salicis kastes, visi izmēri ir. Melnas, slēgtas, uz papēdīša. Nu ko, pielaikoju, pastāvējām, pagaidījām, kamēr cenu noskaidro (65), un pirkām nost. Jo kad tad vēl lai tiek pa tiem veikaliem, ka velns viņus. Un tik un tā es esmu neizpratnē - cik kvadrātmetrus šodien izskatījām, vienkārši nav. 

8:41pm: Esmu sagājusi pilnīgā Keitā Bušā. 

4:39pm: Pēkšņi uzradies tāds tulkojamais darbs, ka nevaru vien sagaidīt, kad ķeršos klāt. Japāņu multene, daudz visādu neparastu lietu, kas man pilnīgi svešas (kaut vai pats žanrs "light novel", pat nezināju, ka tāds ir, bet manā iztēlē kaut kas starp Poliannu un Annu no zaļajiem jumtiem).
Jocīgi, kā tā mīlestība pret tulkošanu nāk un iet viļņveidīgi. Ir bijuši vairāki mēneši, varbūt pat gads, kad likās - ja varētu vairs nevienu teikumu savā mūžā neiztulkot, tad gan es būtu pa īstam laimīga.
Bet tad atkal pienāk tādas dienas kā šī, kad vārdi šķiet mīksti, gludi un skanīgi, kā putekļu slotiņa, kuru ar paukšķi velk ārā no šauras vāzes, un liekas - esmu izvēlējusies divas visskaistākās profesijas pasaulē, un neviens cits darbs nespēj mēroties jēdzīguma un skaistuma ziņā. Vienā darbā tu klausies un laid visus vārdus un nopūtas, un žestus caur sevi, un centies tos salikt kaut kādā loģiskā shēmā - kā gēnus vai sinapses, vai zirņus pākstīs. Otrā darbā - centies vienas valodas sinapses un pākstis pārlikt citas valodas sistēmās, un katrs vārds tevī vibrē, rezonē un rīvējas, līdz izslīpēts izplūst no pirkstu galiem, un par katru vārdu tu skaidri zini, kāpēc tam jābūt tieši tādam un tieši tur. Protams, protams, ir daudz darbu, kur tā nenotiek. Tur vienkārši dragā un ceri, ka nepaklupsi un kaut ko nesajauksi, neizdzēsīsi, neaizmirsīsi. Tāpat kā psiholoģijā - dažreiz vienkārši urbies standartizēto testu rokasgrāmatās un dragā tekstus par traucējumiem, grūtībām, organikām un psihiatrijām. Bet citreiz - klausies cilvēkā, un nav pat īpaši jāpiepūlas just īstu mīlestību, pieņemšanu, gādību pret klientu.
Dažreiz jau iepriekš zini, kurš darbs būs ar baudu darāms, kurš naudas dēļ, bet dažkārt vienkārši pamodies tādā omā, ka dodiet jebko - un visi darbi šķiras, viss iet no rokas, ik vārdā mīlestība, ik komatā cieņa pret valodu, un vietām pat tiek pa kādam semikolam, pasaules vientuļākajai pieturzīmei, un varbūt pat tieši pirms iekavām;)

9:55pm: Tulkoju vienu bērnu šoviņu, kur jauniešus ved uz viņu mīļākās grupas koncertu. Mīļākā grupa ir "Mews". Tā arī ierakstīts skriptā. Vismaz divdesmit vietās "Mews". Vai nu transkribētājs ir dzīvojis zem akmens, vai arī tas viņam/viņai tāds mīlīgs jociņš par "Muse" ņaudēšanu.

(Un "Metallica" transkribēta kā "Metallic".)

1:35pm: Pieslēdzos LU attālinātajās atvērto durvju dienās zūmā. Vienkārši ziņkāres dzīta. Gaidu pulksten divus, kad būs saruna par to programmu, kas mani interesē, un tikmēr iebridu pedagoģijas doktorantūrā. Manu ne visai lielo pieredzi ar zūmu gan nācās acumirklī pārskatīt, jo es tur biju pilnīgi vienīgā interesente. Kad profesore mani pēkšņi uzrunāja vārdā un uzvārdā un ierosināja sākt, es tā kā sabijos un atslēdzos no zūma. Biju cerējusi paklausīties, kā tur stāsta, bet ja jau stāsta man vienai, tad neomulīgi tā tērēt profesores laiku. Neiešu tak tāda pārpratuma dēļ pedagoģijas doktorantūrā. (Lai gan vilinājums, protams, bija.)

7:20pm: Man ir saradies daudz labu (un dārgu) šūšanas instrumentu un visādu nieciņu, sapratu, ka derētu kas līdzīgs veču instrumentu kastēm, bet tās ir tik šausmīgi praktiskas, ka atbaidošas. Toties, ja kādā amazonē vai tml. ievada lady/woman/girl toolbox, tur viss ir rozā. Jo, protams, sievietes, kas grib urbt un skrūvēt, ir četrus gadus vecas.