rūdis šovakar iepazinās ar dažiem jauniem cilvēkiem un projektoru.

( vingrojums ar projekciju )

par kaķiem, vecākiem un pedagoģiju.

vai kaķis, kurš sagaidot tevi mājās, vispirms prasa samīļot un tikai pēc tam kaut kad ēst, ir bezbožno izlaists, vai viņam ir ar tevi paveicies.

mēs ar kaķvali tagad abi testēsim savus jaunos gadžetus. rūdis rāpsies vingrošanas sienā, kura augstumā ir man līdz plecam. es ar velovali tikām lūkošu, kādu bildi rāda jaunais lukturis un kāda kilometrāža no mājām līdz babītei un atpakaļ uz jaunā špidometra. par to, vai mani nopūtīs no ceļa, vēl nemāku neko teikt.

mana dzīve turas uz diviem vaļiem - kaķa un velo. neviena no viņiem šobrīd mājās nav. kad atgriezīsies, vienam būs kas daudz vairāk, un otram kas daudz mazāk.

rūdis ir pasācis gandrīz neko neēst, gluži tāpat kā es. toties staigā pa māju skaļi ņurkstēdams un ļoti sāpīgi kož. arī līdzīgi man.

kas varētu būt tādi ērti priekšmeti, ko turēt pa rokai, lai ir ar ko iemest noziedzīgos nedarbu ceļos aizklīdušam kaķim un nenāktos ik pa 5 min jārāpties ārā no gultas? (šautriņas, granātas etc ir asprātīga atbilde per se, bet ieskaitītas netiks)

rūdis laikam šonakt lasījis kūku mariju, tā no rīta gulēja atvērta uz virtuves grīdas. tagad cenšas ar ieskrējienu izlekt cauri spogulim. vot vam ļiķeratura.

kā zinādams, ka man būs sešas dienas laika sadziedēt saskrāpētās un sakošļātās rokas, rūdis kož līdz asinīm. pirmajām.

jōrz trūlī, rembo.

rūdim, kā jau kārtīgam baltam kaķim, visvairāk par visu patīk un interesē melnzeme (arī pēdējo mohikāni baziliku nomušīja) un ķēžu eļļa.

kādreiz bij man tāds plauktiņš, kurā rūdis nevarēja iekāpt. tur visa cita starpā glabājās arī diļļu sēklas. nu neko, saslaucīju un sabēru burciņā, lai tagad pārgrauž to.

ja gaujas kafejnīcā pie letes aizmigušiem dredaiņiem par katru reizi nogriež vienu dredu un piekarina skalpu plauktiņā, tad es drīz vien varēšu ik rītu piepīt jaunu drediņu rūdolfa cilvēkēdāju prikida svārciņos. vai arī tomēr piepīt atpakaļ pie pakauša.

p.s. kā jau kārtīga māte - neirastēniķe, es to lopu par rūdolfu, t.i. pilnā vārdā saucu tikai tad, kad esmu dusmīga. un tas izklausās diezgan šausmīgi - rrrrūdolf!

un tagad par skumjo.

bij jau tāda nelāga nojauta, ka prieki par baziliku un kinzu uz palodzēm beigsies tajā brīdī, kad rūdis satrenēsies tur kāpt un pastumt malā (vai vienkārši noraut. trīsreiz stundā) aizkarus. vēlāk tā pārvērtās par nojautu, ka kinza rūdim negaršo, jo nav ne izraustīta no podiņa, ne nograuzta kā baziliks. bet bada laikā velns arī mušas rūdis arī kinzu ēd.

pēdējā cerība gan vēl nav zudusi. varbūt kaut kas no tā visa izdzīvos.

rūdis krāj sev reālu portugāļu aristokrāta titulu. šobrīd esam tikuši līdz tasmānijas rūdolfs rušinātājs palmplēsis blaumanis ziemelis (piebikstiet, ja esmu kādu aizmirsusi, tieši tāpēc jāpieraksta mazajā publiskajā piezīmju blociņā). jāiekaisa pa vidu vēl žozē, tiagu un marija. un varbūt viens ugo. UGO!

kaķēni nav bēbiji, bet vecāki ir vecāki. rūda "audzināšanā" redzu, ka būšu tikpat sūdīga māte, cik sūdīgs tēvs ir mans tēvs. programmā neiztrūkst plosīšanās dusmās vienlaikus ar itkā loģiskiem argumentiem.

protams, ir atšķirības, ir progress. bet rūdis nesaprot, ka viņam pēc uzšāviena pa pēcpusi uzbrēc "tagad ej noslēpies un nokaunies vismaz līdz rītam! es uz tevi dusmojos! tā palma man dafiga viskautko nozīmē!" un varbūt labi, ka tā. viņš saritinās blakus un pieglauž galvu pie sāna. atbruņo, kā pienākas kaķim. tāpēc viņi mums ir.

tieši tāpēc es pievedīšu kādu citātu no pračeta un pacelšu šovakar pēdējo glāzi cinandali (hm, alkoholiķa gēns man tā kā nepienāktos, bet nekad vēl nav izdevies vīna pudeli neizdzert vienā piegājienā) (un pie viena tas ir arī veltījums visiem cibiņiem, kuri šovakar tāpat vienatnē iedzer katrs savā paksītī) (vairāk iekavu nebūs)

consider the situation. there you are, forehead like a set of balconies, worrying about the long-term effects of all this new 'fire' stuff on the environment, you're being chased and eaten by most of the planet's large animals, and suddenly a tiny version of one of the worst of them wanders into the cave and starts to purr.

tā, atzīstas, kurš ir čīzburgeriem ieskapējis tasmānijas rūda bērnības foto?

bij tādi laiki, kad pētersoniņš vēl bij dzīvs. un tajos laikos taisot presītes, pie vienas rokas man allažiņ bij kaķveida atsvars.

šovakar pienākas to atcerēties. jo rūdim labpatīk darboties par kāju atsvaru.

šodien pagalma priekšnieks ar kļičku melnbaltais bij atkal sadomājis ievākties pie mums uz dzīvi.

pārrodoties mājās ar paikas pilnu tarbu, es to vienmēr nolieku zemē pie durvīm un tikai tad slēdzu tās vaļā, jo zinu, ka otra roka būs vajadzīga tam, lai paceltu opā rūdi, kurš durvju atvēršanas brīdī jau bāž purniņu ārpasaulē. tā arī šodien, kā īstena vientuļā māte - ar bēbiju uz rokām un neveikli pagrābtu iepirkumu tarbu - grozījos pie durvīm un nevarēju ierubīties, kādēļ rūdis tā jancīgi šņāc. izrādās, kamēr es krāmējos, tēlojot vientuļo māti, dzīvoklī bij iesprucis melnbaltais un devies pa taisno pie rūda paikas.

nebiju pieklājīga, iztriecu šo laukā bez ceremonijām un pierunāšanas. aizgāja, atpakaļ neskatīdamies.

lai rītos iztaisītos no mājām, man gandrīz visi vajadzīgie priekšmeti jāatkaro no rūda zobu tvēriena. brilles, matu āķis, telefons, vējjaka, gumijnieki, soma. jānoāķē rūdis no piedurknes, jāizpurina no palaga. jāsabučo un jāatstāj līdz vakaram.

pārbaudīju praksē savu teoriju par to, ka divas dienas pavadot kā vismaz nedēļu (aizmigt, pamosties, palasīt grāmatu, aizmigt, pamosties, noskatīties filmu, aizmigt, pamosties, palasīt grāmatu, aizmigt, pamosties, palasīt grāmatu, utt, itogo vismaz astoņas iekšējās dienas kopā sanāk), trešajā sāks gribēties kaut ko darīt.

kā nu ne. esmu nodrošinājusi rītdien lietu, nomazgājot logus (tas tādēļ, ka mūsu logi lietū diezgan efektīgi notašķās ar dubļiem no puķkastu zemes), izstādījusi samtenes no haosa uz kosmosu un beidzot (beidzot!) iesējusi baziliku un kinzu. dilles aiz virtuves palodzes, starp citu, jau nāk ēdamas.

rūdis ir varens palīgs dārza darbos. stipri atgādina tos bērnus, kas karotēm vien zvetē iekšā zemi (piemēram mani bērnībā). melnzeme viņa rozā purniņam, jāatzīst, piestāv. patentēšu kaķu zorti "tasmānijas rūdolfs rušinātājs".