|
Jul. 25th, 2007|08:39 pm |
šodien pagalma priekšnieks ar kļičku melnbaltais bij atkal sadomājis ievākties pie mums uz dzīvi. pārrodoties mājās ar paikas pilnu tarbu, es to vienmēr nolieku zemē pie durvīm un tikai tad slēdzu tās vaļā, jo zinu, ka otra roka būs vajadzīga tam, lai paceltu opā rūdi, kurš durvju atvēršanas brīdī jau bāž purniņu ārpasaulē. tā arī šodien, kā īstena vientuļā māte - ar bēbiju uz rokām un neveikli pagrābtu iepirkumu tarbu - grozījos pie durvīm un nevarēju ierubīties, kādēļ rūdis tā jancīgi šņāc. izrādās, kamēr es krāmējos, tēlojot vientuļo māti, dzīvoklī bij iesprucis melnbaltais un devies pa taisno pie rūda paikas. nebiju pieklājīga, iztriecu šo laukā bez ceremonijām un pierunāšanas. aizgāja, atpakaļ neskatīdamies. |
|