Par valsts drošības apdraudējumu, Vol2
Uzrakstīju garum garo palagu par to, kas manuprāt ir valsts drošības apdraudējums veidojot atbalsi unpy ierakstam. Izdzēsu. Nav vērts. Pirmkārt tāpēc, ka neviens to nesapratīs un otrkārt tāpēc, ka mani uzskatīs par idejotu, ja apgalvošu, ka mūsu valstij lielākais apdraudējums ir pati valsts. Valsts, kuru vada šādi politiķi kādi to tagad vadīs.

Tomēr nedaudz. Šodien vietnē ir.lv kāda žurnāliste dikti nobāra deputātu, bijušo aktieri un acīmredzamu hronisku alkoholiķi Artūru Kaimiņu. Mol klaunus Saeimā redz nevajagot. Es apvainojos viņa vietā, jo ja kaut viens, VIENS vēlētājs sāk uzskatīt, ka labāk TĀDS, nekā tie kas ir, tad tā manuprāt ir problēma. Ja TĀDU ir x 12 cik tur tūkstošu, tad tā ir x12 cik tur tūkstošu reižu lielāka problēma esošajiem un pārvēlētajiem deputātiem, kuri ar savu darbību ir pierādījuši, ka cilvēki viņiem netic jau tik ļoti, ka „protesta balsojums” atkal ir atsvaidzināts termins politoloģijas studentiem. Manuprāt patiesais apdraudējums mūsu valstij ir mūsu pašu neticība tai. Un to neglābs ne lentītes, ne svecītes, ne parādes. Viss ir sapists, jo joprojām savu izvēli vēlēšanās nenožēloju, pat vairāk, ik dienas jo vairāk savu pārliecību nostiprinu – labāk aktieris ar kameru, nekā huj viņ zin kas, kas patiesībā riktē rebes neslēpjoties... lūk kas ir patiesais valsts apdraudējums