Par kompetencēm
Biedre pilsone krii liek mums noprast, ka mūsu , vidējā latvieša, izpratne par valsts aparātā strādājošajiem ir nepareiza, kropļota vai kā savādāk, bet mēs visi kā viens, nu vismaz 90% no mums, nenovērtējam dažādu resoru ierēdņu pašaizliedzīgos pūliņus un neatsveramo ieguldījumu veselīgas valsts pārvaldes veidošanā.


Nevaru nepiekrist. Pat mana miesīga māte pūlas valsts labā un es nekādā gadījumā neatļautos viņu uzskatīt par dumju, slinku vai nekompetentu. Cilvēks dara savu darbu un alles. Toties ik pa četriem gadiem tiek ielikts kāds jampamps, kurš savās kompetencēs esot pārāks par iepriekšējo un tūlīt pat te visu vadīs. Jampamps patrako kādu kvartālu, daži iztur divus, bet visi kā viens beigās saprot, ka paši nesaprot neko un aprobežojās ar mistisku atskaišu pieprasīšanu, kuras jāatrāda kādam augstāk. Viņš kļūst par labi atalgotu kurjeru, kuram ir kabinets, sekretāre vai kas nu tur tādiem pienākas. No rutīnas darba viņš neko nejēdz, tāpēc nejaucās, tikai kādu pusgadu pirms vēlēšanām kļūst manāmi nevaļīgāks, jo jūt, ka viņu nomainīs cits jampamps.

Domāju ka tieši šie manis aprakstītie „ieliktnīši” ir tie uz kuriem vērsts tautas aklais naids, jo biroja ierēdnītis ir biroja ierēdnītis, kurš neko nav noziedzies. Maza, dzīves mocīta radība un tur nu galīgi nav nekādas starpības, vai tas ir privāts vai valsts kantoris. Kartona mapes un printeri visur vienādi. Cik man zināms, tiem pašajiem mazākajiem maksā vispār latus divsimts un par prēmijām savā ministrijā viņi uzzina tā pat kā visi pārējie – no avīžu slejām.