Neņemos apjaust visa "aparāta" netveramos plašumus, bet dažas iestādes, ar kurām jāsaskaras, rāda vienu bēdīgu bildi. Tā tante ar mapēm, protams, nav vainīga, ka viņai ambīciju nav vairāk kā mūsu pagalma kaķiem, un viņa ir gatava visu savu apzinīgo mūžu kalpot sabiedrības labā pēc vislabākās sirdsapziņas, apbruņojoties ar mapēm, veidlapām un rūtiņu kladēm. Par nelaimi tevis pieminētie jampampiņi savā nekompetencē rīkojas pēc principa - lai uz zemes miers un cilvēkiem labs prāts. Tad nu ne jampampiņš spēj kaut ko apjēgt un kaut ko uzlabot savas padotās instances darbā, ne tantiņai ir griba un ideja, no kā varētu uzlabot viņa darbu, atskaitot, ka vajag iepirkt jaunus zīmuļus, printerus un jāpasūta kafija. Matemātika ir vienkārša. Ir 200 000 mapes ko pārvaldīt - tātad vajag x daudzumu tantes, kas tās mapes kārtos, nēsās u.t.t.

Aizej uz VID, un raudāt gribas. Tev kaut kādā papīra klanckarā kaut ko ieraksta, un teorētiski tu vari tam tantukam zilus brīnumus sastāstīt, jo pie datora viņa ķersies, ja tu par galīgu muļķi izliksies, ka tev nav ne mazākās jausmas, ko viņa no tevis grib. Ja pazaudēsi klanckaru - tev no tās informācija, kuru tomēr kāds nēģeris ir dabūjis līdz tam datoram, uztaisīs jaunu klanckaru. Spēj iedomāties, ja bankas, apdrošināšanas kompānijas u.c. biznesa struktūras, kam tomēr jānodrošina tā dokumentu aprite, strādātu pēc šādiem pašiem principiem? Mums taču tas ķīniešu sūds par desmit centiem zelta vērtē būtu, kamēr mēs viņu līdz veikalam dabūtu. Toties, piemēram, kredītus, mēs nevarētu dabūt bez pusotra gada birokrātijas, toties pēc tam varētu viņus nemaksāt, jo kreditētāji paši nesaprastu, kurš, kuram un cik.

Bļe, eju attaisīt vēl vienu alu.